Dziesma, kuru es gribeeju tev dziedaat, paliek nedziedaata liidz shai dienai.
Es savas dienas aizvadiiju, skanjodams un paarskanjodams savu kokli.
Iistais laiks nav pienaacis, iistie vaardi nav veel atrasti;tikai neremdinaama veeleeshanaas moka manu sirdi.
Ziedi nav veel izplaukushi; tikai veejsh shalko man garaam.
Es neesmu redzeejis vinja vaiga, nedz klausiijies vinja balsii; tikai vinja leenos soljus es dzirdeeju uz celja savas maajas tuvumaa.
Visa garaa diena pagaaja, ruupeejot vinjam seedekli uz griidas; bet gaismeklis veel nebija iedegts, un es nevareeju vinju aicinaat savaa maajaa iekshaa.
Es dziivoju ceriibaa vinju satikt, tachu shaas satikshanas nav un nav.
/rabindranats tagore/
|