kaut kādā ziņā tas līdzinās sajūtai, kas nez no kurienes uzrodas kaut kādā 16 gadu vecumā, kad vajadzība kādam sniegt savu mīlestību ir pēkšņi un pārsteidzoši tik liela, ka nesaproti, ko ar to iesākt. tā man tagad ir ar kņudēšanu par mūziku. es redzu, kā krītu uz muguras ar aizvērtām acīm ikreiz, kad man ir iespēja ar kādu paspēlēt, kā pietiek tikai atcerēties tādus izdevušos mirkļus, lai taptu līksmi, es redzu, ka man tik ļoti gribas un izrādās ir taču vienmēr tik ļoti gribējies, ka to jāsauc tuvu vai par panisku gribēšanu, man blociņā ir dziesmu liste, kuras es gribētu spēlēt un dziedāt, šodien man varbūt pat ir uzradies iegansts, kādēļ grupa patiešām varētu noderēt, man pat ir draugi, kas man varētu palīdzēt, lieliskas džaretmīlošas klavieres, strauji augošs bass un trompete, varbūt pat dejotmīlošas bungas... bet man ir bail. bail, ka viņi atteiks, bail, ka viņi nav īstie un mēs nesaprastos, bail, ka es nemācēšu, pievilšu, bail, ka neizdosies. 16 gadu vecumā pie tādām bailēm vai izdevības trūkuma gadījumā lielā un kņudošā vajadzība sublimējas, piemēram, dzejas rakstīšanā. nezinu, kamī varētu sublimēties mana šībrīža mūzikas vajadzība, ņemot vērā, ka tā visticamāk pati ir kaut kāds dzejrakstīšanas atvasinājums un secīgi arī tās 16 gadu vēlmes atvasinājums. turklāt negribas, tik ļoti negribas, lai pāriet. lai taču beidzot piepildās, lai taču beidzot ir tā maize, kurā iekosties ar pilnu muti.
kaut kādā ziņā tas līdzinās priekšvakara sajūtai. jūti, ka būs un būs nenovēršami, un būs labi, bet to gribas tik ļoti, ka saproti - pārdzīvot vilšanos varētu būt pat neiespējami, un tad centies nesacerēties, centies sevi bremzēt, bet nakts ir gara un miegs nestāv ne tuvu klāt, svaidies un mokies, līdz pret rīta gaismu tomēr zūdi nespēkā un miegā. nākamajā rītā pamosties ir grūti, savā nogurumā visu nedaudz salaid grīstē, tā ir vilšanās, bet ne tik liela, lai savā nogurumā ar mērenu devu pofiga to nevarētu vienkārši pārlaist pāri.
šuš. vai būs mierīgs.
|