From: mazohists	Date: 3. Aprīlis 2009 - 19:12		(Link)
	Ak, jā.

Ja es nepametīšu novārtā pirms pāris mēnešiem aizsākto apņemšanos katru vakaru pēc darba doties drillēt klavieres, lai panāktu džeza spēlēšanai nepieciešamo pirkstu tehniku un pēcāk soli pa solim ļautos tai improvizācijai, kas man visu laiku ausīs skan, tad nojaušu, ka man vieta Tavās kāzās būs garantēta. :)

	From: orissa	Date: 4. Aprīlis 2009 - 12:04		(Link)
	Re: Ak, jā.

tu aizsāki apņemšanos, vai tu tiešām tagad katru vakaru spēlē klavieres? šausmīgi interesanti. kur dodies drillēt un kur, cik, kā, kad tu mācījies klavieres?

	From: mazohists	Date: 7. Aprīlis 2009 - 09:09		(Link)
	Nu esmu saņēmusies atbildēt. :)

1) Jā, iespēju robežās cenšos to darīt katru vakaru.
2) Klavieru man mājās nav, tāpēc esmu vienojusies ar vietējo mūzikas skolu, ka jamā man atļauj pāris stundas izmantot savus instrumentus, kamēr apkopējas iztīra telpas.
3) Klavieres mācījusies esmu tikai vienu gadu, mācoties 2.klasītē. Pēc tam pārcēlāmies ar ģimeni uz citu vietu, un vecāki neuzskatīja par vajadzīgu, ka man tas būtu jāturpina. Tiesa, mājās allaž ir bijušas klavieres, tāpēc pēc skolas itin bieži pirmais, ko esmu darījusi - piesēdusies pie klavierēm un kaut ko padrillējusi. Tā tas turpinājās līdz pat pamatskolas beigām, kad, lasot dajebko no lapas un spēlējot vnk tāpat, nopietni apsvēru iespēju stāties kādā mūzikas vidusskolā, jo, kad dzirdēju mūzikas skolu absolventus, likās, ka neesmu ne par kapeiku sliktāka par viņiem. Dažos gadījumos pat labāka.
Vidusskolas laikā, kad aizgāju no mājām, klavieru spēlēšana turpinājās tādā pašā veidā kā šobrīd - sarunājot ar vietējo mūzikas skolu pārstāvjiem par īpašas atļaujas piešķiršanu izmantot instrumentu. Sākot studijas, viss pajuka. Vienīgā klavieru spēlēšana izvērtās, kad man piedāvāja pasniegt privātstundas dumpīgiem bērneļiem, kuri jau mācījās mūzikas skolā, bet nepratās paši mājās mācīties. Tā arī nopelnīju sev pirmo naudiņu, lai gan - tas nu tā.
Viss pasākums ilga mazāk par gadu un pēc tam es vairs klavieres netiku redzējusi, līdz pēdējiem Ziemassvētkiem. Tobrīd es nokļuvu pasākumā, kur bija klavieres. Sāku plinkšķināt, līdz beigās atradās arī kāds, kas ar "uh" un "ah" piedāvājās pasniegt privātstundas. Nosmaidīju, pateicu, ka padomāšu, bet, kad tajā pašā laikā sākās depresija, ar kuru vairs netiku galā, un kad sapratu, cik ļoti klavieru spēlēšana palīdz man attīrīties un kādu brīdi nedomāt par savām problēmām, piekritu piedāvājumam par privātstundām un sāku spēlēt katru vakaru. Nu, lūk. Un, kad depresija bija rimusies, tad, meklējot jaunu stimulu turpināt iesākto, atcerējos senseno sapni par džeza spēlēšanu.
Tā, lūk. Sanāca ellīgi gari, bet vismaz atbildēju uz jautājumu. :)