Bērnībā gan man patika mirt
es centos to izdarīt
vairākas reizes dienā

tikko kurmji ierakumos
atklāja uguni

es jau ievaidējos un
palēnināti kritu gar zemi
un vēlos tālāk starp stiebriem un pļekām
lai atmestu rokas un gulētu zālē
tik laimīgs / tik ievainots
gandrīz pagalam

nemirkšķini acis
saglabā pēdējo kadru
pirms krāsas izplūst no pagalma

bet vecmamma pielavījās un
spurca
nepacietīgi gaidot
kad iesmiešos

un tā visu bērnību es pat nomirt nespēju kā nākas
jo bija jāsmejas.