From: ao |
Date: 8. Februāris 2008 - 23:57 |
| (Link) |
|
Tā jau bija inčīgi palasīt to slavenā režisora eseju.
Tikai (turpmāk ne tieši par Hermaņa tekstu, vienkārši gribu runāt) bieži vien nepamet doma, ka cilvēkiem, kas īsa teksta (lasu) vai runas (dzirdu) ietvaros cenšas ko paust, nepietiek vietas, lai pieskartos kam tādam, ko citi varbūt nevarētu tik labi uztvert, vai vienkārši nepiemin detaļas vairāk no mūsdienām kādu citu, man nezināmu iemeslu dēļ, vienkārši negrib, nezina, vienalga patiesībā tie cēloņi.
Protams, ka īss formāts un domas lielos vilcienos, bieži vien ir nešķiramas lietas. Lielie vilcieni citiem ir jāsaprot. Piemērs, no manas dzīves: sēžu vagonā, iekāpj divi vietējie balleri (basketbolisti), vasarā šad tad kopā uzspēlējam, tāpēc loģiski, ka viņi apsēžas pie manis, jautā, atbildu, ka man bija uzstāšanās, saka, lai kaut ko uz vietas uzdzejoju, jautāju, vai ar atskaņām, viņi, protams, vēlas ar atskaņām, jo nekāda citāda skata uz dzeju jau normālam pusaudzim nav laikam. Es nekādu frīstailu nesniedzu, tas būtu baigi tizli. Re, liels vilciens, bet mani interesē mazie vilcieni, kuri sapņo kļūt par lieliem, bet tam vajadzētu vairāk laika, vairāk sapratnes no viņu puses, tāpēc mēs pārgājām uz sarunām par sportu un ikdienu. Bet presē, a tur jau ierobežots zīmju skaits, tāpēc nav brīnums – jo vispārinošāks teksts, jo vairāk visādu zināmu lietu. Tādi vārdi kā Rainis, Bārda utt. Šodien pat lekcijā pasniedzējs saka, ka mūsdienās pie profesionālisma pierādīšanas autori tik ļoti nepiedomā, bet kā tad Pēteris Brūveris, kurš maldās (laikam jau kaut cik veiksmīgi) pa visādiem antīkiem dzejas metriem. Mm?
|