kad mans mamms mācījās rīgas pedagoģiskajā, viņai bieži sanāca braukt ar vilcienu. tur arī viņa satika manu tātu, abi bija apmēram manā vecumā un mamma pēc paražas vienmēr kaut ko mācījās braucot. toreiz esot bijusi kaut kāda mūzikas grāmata, un tāts esot nācis runāties, ka viņam ļoti patīkot meitenes, kas dzied, un ka viņš gribētu sev tik daudz bērnus, lai varētu uztaisīt orķestri (simboliskā veidā viņam tas gandrīz izdevās - alts, klavieres un vijole - smuks orkestars, ne? :)). mamma tur kaut ko esot ķiķinājusi un baigi iedomīgo tēlojusi, lekusi laukā no vilciena, tāts pa pēdām un viskautko runājās. nu un tā vairākas reizes + tiri piri un šie apprecējās. šis tad varbūt arī ir viens slēptais iemesls, kādēļ man vienmēr ir patikuši vilcieni. zemapziņas iemesls. par tātu runājot - viņam jaunībā ir bijuši daudz sapņi par vilcieniem, bet bezsamaņas gadījumos viņš ir bijis vilcienu tuneļos, kur tūlīt, tūlīt viņam pretī brauks vilciens. es savukārt noģībuse (pēdējoreiz vilcienā starpcitu man tā gadījās) dzirdu kaut kādu džezveidīgu mūziku un dejoju tā, ka izskatās un izjūtās tuvu lidošanai. Kad biju sīka daudz slimoju, bet vienu mani mājās negribēja atstāt, tādēļ braucu pie tēta uz darbu. Tobrīd viņš strādāja līgatnē kokapstrādes uzņēmumā par kaut kādu tur maiņas meistaru, viņam bija kabinets, kur aiz skapja bija salikti atzveltnes krēsli, tā ka sanāca gulta - kur es ar dzīvojos, kad nerakstīju visādus štruntus uz rakstāmmašīnas (tas arī starpcitu bija milzonīgi priecīgs hobijs). Bieži jau brauca ar mašīnu, taču tikpat bieži arī ar viucienu, kas man drausmonīgi patikās. tur parasti bija arī viens cēsinieks, kurš brauca strādāt uz siguldu, vienmēr lasīja detektīvromānus krieviski un runājās ar manu tātu. tāds bārdains. tētim ar tajā laikā brīžiem bija bārda. nu ja. stacijā vienmēr smaržoja pēc oglēm un piķa (vakar līdzīgu smaržu sajutu pie siguldas sliedēm un tā vēljoprojām manī izsauc baudas un acupiemiegšanāsdziļiieelpojot reakcijas), bet stacijas veikalā es parasti dabūju banānus vai apelsīnu sulu baltā, necaurspīdīgā plastmasas pudelē. no stacijas līdz darbam bija labs gabals ejams gar sliedēm un tad tētis teica, lai neliekot kājas pārmijās, turēja roku, lai man pa sliedēm vieglāk līdzsvaru noturēt, bet kad apnika tad es gāju pa sliežu vidu spēlē, kuras noteikumi paredzēja, ka drīkst kāpt tikai uz tām koka vai betona starpām. nez kā tās sauc. /darbā man arī drausmīgi patika rāpties uz priežu baļķu kaudzes un tad plēst nost krāsainākās miziņas vai ostīt sveķus un koku. vēl tur bija tāds liels betona paaugstinājums uz kura varēja uzkāpt un redzēt kā brauc vilcieni garām. kad tēta kabinets pārvietojās uz zaļu vagoniņu gatera otrā galā, jo iepriekšējā ēkā uzradās cita, ārzemju firma, tad bija sausā tualete, kuru izmantoja strādnieki. man diezko nepatika, tādēļ es čurāju aiz lielā angāra, vienīgajā vietā, kur no asfalta bija paglābies zāles pleķītis. bet citu reiz es drausmīgi karstā dienā uz asfalta nobrāzu elkoni tā, ka vēl šodien atceros ūdeņraža pārskābi./ bet atpakaļ par vilcieniem. šovasar es dabūju ar tiem pabraukāties tā biežāk. Cēsis - Rīga - Vaivari - Rīga - Cēsis. turp vienmēr braucu pirmdienas rītos ar viucienu 7os, kā gala iznākums bija visu cēsīs iekāpjošo pasažieru sejiska pazīšana. žēl, ka tikai sejiska. lasīju meistaru un margaritu, jo vilciens tajā laikā bija vienīgā vieta, kur spēju palasīt grāmatu. jelkādu.
tādi vilcieni manā mūžā. droš, ka kaut ko aizmirsu, bet tagadam pietiks.
paldies, narko ;)~~~~