vai pastāv dzīve pēc ticības zaudēšanas sev un cilvēkiem?
vai ir iespējams dzīvot arī tad, kad nekam vairs netici.

Es ļoti gribētu sev patikt.

Kaut kādā defaultā arī man ir ielikts ķeksītis pie "pēc būtības esmu labs cilvēks", bet tam pa virsu ir tik daudz citu uzslāņojumu, tik daudz mēslu virsū tam dieva vārdam, ka pārāk maz mēslu virsū tam dieva vārdam, vēl to var nojaust nedaudz, vēl nomoka nelabā smaka, vēl rocies.
Bet slinks kā maita un bailīgs, drīzāk peldēt pa virsu, ne rakties pie pamatiem, galvu mēslos iegremdēt baidās, lāpstu pacelt nav pa spēkam, kur tāds tiks, ko tāds drīkst cerēt. Tikai prātīgs būt, ar mēsliem neaptraipīt tīros, ar tīrības nojausmu nesatriekt pie mēsliem pieradušos.

Dzīvi dzīvot no dzīves atsakoties. Kur redzēts būtu kurkulis, kas ar nazi un dakšiņu ēstu.