domāju par to, ka vientuļiem cilvēkiem ir daudz vairāk iespēju attīstīt savus talantus. ja mani kāds baigi gaidītu mājās, es nevarētu palikt skolā strādāt, cik ilgi vien gribu, palikt nomodā, iet gulēt, mosties, ēst, iet vannā, kārtot māju kaut vai visjokainākajos laikos - ka tik derīgi attiecīgajam darbam. bet tā dzīvojot var attapties vēl vientuļāks. neaizeju kaut kur, nepiezvanu, neuzrakstu, nesatieku. un kā salīdzināt to, ko ar lielu darbu sasniedz vienpatnis, un to, ko pa vidu starp cilvēkattiecību kārtošanu paspēj izstrādāt komunikablis.

pēc pēdējā lauras tusa man ir pazudušas divas krūzes (gan jau, ka viņas istabā), par ābolu un vienu olu (lol) nemaz nerunājot :D tp tualetē arī izlietots, bet nu tas sīkums, jo virtuvē ož tā it kā tur kāds būtu apčurājies. pusdienas negribas. jāaizbāž deguns ar kaut ko un jāiet mazgāt. bet saimniece, par dzīvokļa biedriem runājot, gādīgi apvaicājas tikai par to, kā sadzīvojam ar gļebu. tas pat nav paradoksāli, ka labāku dzīvokļabiedru par viņu vispār grūti iedomāties. savukārt par lauru viņa pat neapvaicājas, tikai pasaka, "nu viņa jau mums tāda māksliniece". neuzprasos sūdzēties un definēt māksliniecību. visādi briesmu stāsti dzirdēti par dzīvošanu komunālajos, šamējos jau pat par ziediņiem nenosauksi, tā es sevi mierinu un saku, ka nav vērts meklēt jaunu dzīvokli tādēļ. tikai cibā pasūdzēties, lai bik vieglāk paliek.

upd. krūzes pa nakti atceļojušas atpakaļ. virtuvi izmazgāju.