mans tēvs bieži stāsta lietas, ko noklausos un tā tas paliek. tad es saskaros ar cilvēkiem, grāmatām, kas runā kaut ko pēc būtības tādu pašu - nedaudz citos vārdos varbūt, varbūt ar kādām piedevām vai tamlīdzīgi. Un tad es skrienu pie tēta un priecīga stāstu par savu atklājumu. Un tad man liekas, viņš varbūt ir bēdīgs. Piemēram, par mammu viņš tā ir vienmēr pukojies "jā, jā, kad es viņai stāstu, tad viņa neceļ ausu, bet kad kāds to pašu pasaka pa radio, tad viņa notic." tā, it kā tētim būtu pilnīgi bezjēdzīgi mums vispār kaut ko stāstīt.
( , )