liekas citiem tas ir tik vienkārši. viņi zina nekavējoties atbildēt uz tādiem jautājumiem, kā 'tava mīļākā krāsa, gadalaiks, mūzika, grāmata, filma'. dievs vien zina, kādēļ mani tas vienmēr ir satraucis tik ļoti, ka savu mīļākokautko esmu mēģinājusi noformulēt pat tīri mehāniski - vienkārši sežot un ar tabuliņu palīdzību cenšoties 'izrēķināt', kas man patīk vislabāk. it kā bez šīm atbildēm es nevarētu ar pilnām tiesībām saukties par cilvēku.

tātad šodien es to ieguvu nevilšus. pavisam dabiskā ceļā, mandomāt. apjautu, kas ir un arī iepriekš izrādās ir bijusi mana mīļākā aktrise.

nuk tādi sprukstiņi. pamet zodu gaisā un lepna neaiziet gulēt, bet kaut ko tamlīdzīgu varbūt arī vajadzēs, kad prieciņš pierims.

tā. nelielai atskaitei - prieciņš pārgāja kolīdz sapratu, ka man vēl joprojām tomēr nav nevienas atbildes uz "kurš mīļākais" jautājumiem. arī ne par aktrisēm.

vāju kafiju ar pienu es dzēru katru rītu, šķiet jau no skolas vecuma. (ko dzēru pirms skolas vecuma - par to man atmiņu nav) kafija tiešām bija vāja un piena bija daudz, tā, ka šim stāstam pierastie "bērniem taču nedod!" visticamāk nav beidzami ar tik svarīgām izsaukuma zīmēm. lai nu kā, pēc devītās klases es pēkšņi kafiju pārtraucu dzert un ar laiku atklāju - ka kafija man patiesībā šķiet šausmīgi pretīga pēc garšas, pretīga pēc smaržas (ja kāds blakus tikko bija dzēris kafiju, man bija grūti elpot) un universitātē tas jau bija aizgājis tik tālu, ka man piemetās sirdsklauves un trīceklītis, ja iedzēru kapučīno. kādējādā ziņā es par priecājos un pat lepojos, jo kafija tik tiešām padara cilvēku kādā ziņā smagāku un nervozāku, saraustītāku. ja vēl ņem vērā visus citus kafijas nodarītos potenciālos ļaunumus veselībai. tas bija prieciņš - re, nedzeru vis tāpēc, ka kafija būtu slikta, bet tāpēc, ka man šausmīgi negaršo.
bet tagad man uz galda stāv kafeja ar medu un saldo krējumu. patiesībā pirmā - īsti kafijas krūze, iepriekš mēģināju sevi pieradināt pie kapučīno, tak vakar izdzēru pēdējo.
tā gan. tomēr ceru, ka par kafijas manaiku nepārvērtīšos. gribas palikt līmenī - "nē, nedzeru. tikai iedzeru."

gribas izlaist kādu literatūras un latviešu valodas skolotāju paganīties pār visiem ikdienišķajiem tekstiem, ko rakstu. ļoti daudz parazītvārdu. vārdu, kas atkārtojas. un palīgteikumi viens pēc otra, un visi sākas ar vienu saikli. pat teikumi sākas ar saikļiem. gribas, lai kāds nobar par nepareizi uzrakstītiem p burtiem un neatšķiramiem n un u. lai valodas smalko stilu iedīda un pareizās vārdu secības teikumos, ne tādas, kas no citām valodām aizgūtas. un komatus lai liek salikt, gramatiskos centrus pasvītrot, divdabjos sakārtot s un z, un nakts vidū zināt pateikt, ko paredz ītinātināties.

prasās pēc kārtības un noteiktības, ja ne saturā, tad vismaz formā.

sniega nebija.

Epasts pie melnrakstiem saglabājis daudz nenosūtītu vēstuļu. Pārsvarā - tikai ar manu vārdu automātiskajā parakstā, dažās arī pa kādam labdien, labvakar vai adresāta vārdam ar !zīmi galā.
Tik daudz nenosūtīta tukšuma.
Visu to tukšumu izdzēst vai nosūtīt - tas būtu kā defragmentēt sevi, es iedomājos.

Mūzika: sweet in the mornin by bobby mcferrin