vāju kafiju ar pienu es dzēru katru rītu, šķiet jau no skolas vecuma. (ko dzēru pirms skolas vecuma - par to man atmiņu nav) kafija tiešām bija vāja un piena bija daudz, tā, ka šim stāstam pierastie "bērniem taču nedod!" visticamāk nav beidzami ar tik svarīgām izsaukuma zīmēm. lai nu kā, pēc devītās klases es pēkšņi kafiju pārtraucu dzert un ar laiku atklāju - ka kafija man patiesībā šķiet šausmīgi pretīga pēc garšas, pretīga pēc smaržas (ja kāds blakus tikko bija dzēris kafiju, man bija grūti elpot) un universitātē tas jau bija aizgājis tik tālu, ka man piemetās sirdsklauves un trīceklītis, ja iedzēru kapučīno. kādējādā ziņā es par priecājos un pat lepojos, jo kafija tik tiešām padara cilvēku kādā ziņā smagāku un nervozāku, saraustītāku. ja vēl ņem vērā visus citus kafijas nodarītos potenciālos ļaunumus veselībai. tas bija prieciņš - re, nedzeru vis tāpēc, ka kafija būtu slikta, bet tāpēc, ka man šausmīgi negaršo.
bet tagad man uz galda stāv kafeja ar medu un saldo krējumu. patiesībā pirmā - īsti kafijas krūze, iepriekš mēģināju sevi pieradināt pie kapučīno, tak vakar izdzēru pēdējo.
tā gan. tomēr ceru, ka par kafijas manaiku nepārvērtīšos. gribas palikt līmenī - "nē, nedzeru. tikai iedzeru."