es skatos filmas.
un ja filma ir laba, tā ir briesmīga.
vienalga, kuriem labuma kritērijiem tā atbilst, kādā veidā aizskar - tā ir izsamisinoša* filma.
jo nekādas estētiskās distances nenodrošina vienkāršu skatīšanos - lūk, te ir kaut kāds cilvēks, ar viņu kaut kas notiek, bet mani tas neskar, Q. Vai jums kā palīdzēt? A. Nē, paldies, es tikai skatos - tā nenotiek.
nav tāda just look, don't touch. es piemēru sev situācijas, jušanas un rīcības, kas piemīt cilvēkam, kurš taču neesmu es un kura turklāt vispār NAV, cilvēkam, kuru tēlo kaut kāds cilvēks, par kuru vispār ir zināms tikai tas, ka viņš tēlo.
un tas ir kaut kā bezjēdzīgi.
zobus tīrot es vēl zināju, ar ko šī doma beidzas, bet nu jau vairs neatceros.
katrā ziņā viss augstāk minētais galvenokārt izriet no manas neticības spējai mācīties no citu kļūdām/pieredzes. es vēl pieņemtu, ka varu mācīties no savas dzīves pieredzes un ka man var būtu pieredze par citu dzīves pieredzi, taču tā ir tikai pieredze par cita pieredzi, nevis mana pieredze par cita dzīvi.
un man liekas te rodas pārpratumi. un visādi "es tā gribētu, bet nedz es tā varētu, nedz man būtu tāda iespēja", kas rada mazvērtības kompleksus, pašalerģiju un tamlīdzības glupības.

*(izmist?, kas tā vispār par latviešu sakni - mist? liekas līdzīgāk angļu mist vai to miss, misusi vispār izklausās pēc kāda franču vārda, ko mēs neprotam izrunāt. es vienkārši nespēju atcerēties)

un visi tie dialogi filmās un grāmatās, kur viena gudra doma no vienas mutes, paver otru muti otrai gudrai domai, tādējādi veidojot kaut kādu fascinējošu saskaņas un visaptverošas patiesības sajūtu - tas tā nav. tas nav rāvējslēdzēja mehānisms, kas vieno un savieno. šie dialogi ir tikai pīnītes tamborēšana, tikai monologi.
ja nu dzīvē ir tāpat, tad dialogs ir tukšs jēdziens.
un man šovakar viens valdziņš tracina otru, mans monologs jau grasās pārvērsties asā dialogā, jo nepiekrītu nekam, ko saku.
un tajā filmā džesse teica:
I know what you mean about wishing somebody wasn't there, though. It's just usually it's myself that I wish I could get away from. Seriously, think about this. I have never been anywhere that I haven't been. I've never had a kiss when I wasn't one of the kissers. Y'know, I've never, um, gone to the movies, when I wasn't there in the audience. I've never been out bowling, if I wasn't there, y'know making some stupid joke. I think that's why so many people hate themselves. Seriously, it's just they are sick to death of being around themselves.
Let's say that you and I were together all the time, then you'd start to hate a lot of my mannerisms. The way every time we would have people over, uh, I'd be insecure, and I'd get a little too drunk. Or, uh, the way I'd tell the same stupid pseudo-intellectual story again, and again. Y'see, I've heard all those stories. So of course I'm sick of myself.

Mūzika: Before Sunrise (1995)