es kaut ko izdarīju kreisās acs apakšplakstiņam.



p.s. tādas bērnu atzīšanās. kāda plakstiņa dēļ lai es tagad iedomātos, ka protu pateikt labāk, ko tieši esmu izdarījusi, nodarījusi un padarījusi. vispār. kaut ko.

esmu tikai 63% līdzīga čikam koream, toties 74% - vinam dīzelam, lai es tādēļ nekļūstu iedomīga, jo 68% manā sejā sasaucoties ar alijas makbīlas vaibstiem. :) bet nekas. griezīšu tādus matus, kā čikam, tad būšu līdzīgāka. un brilles tādas. noderēs.

kā man dzīvē gribas ctrl+f opciju. labajos laikos, kad orķestrim alga bija lielāka un mums maksāja skaidrā, es vienu baronu salocīju (vai atlocīju - pat to es neatceros), ieliku grāmatā, parādīju tētim blakus istabā, sacīdama - nu ir drošs, ka neiztērēšu un būs nebaltai dienai, tu tikai redzi šo (izcilo un zīmīgo, vienīgo iespējamo, vislabāko šādam nolūkam) grāmatu?, tad atceries, ja nu es neticamā kārtā aizmirstu, kur esmu baronu ielikusi.
neticamā kārta, protams, pienāk pati pirmā. un es tagad spontāni nopirku sev pirmos auskarus mūžā, sīcim izlaišanās auskarus, un es tagad atkal domāju, cik bagāta būtu, ja atcerētos. bet grāmatas izšķirstītas. un ctrl+f nestrādā.
neadekvāts ziedojums nepareizajā gadsimtā. nesaprotu, kāpēc es zeķē likt nosmādēju.

kad kaut kā trūkst, tad sanāk viss reizē. pēdējo divdesmitminūšu laikā esmu izlaizījusi deserta karoti ar mežrozīšu sīrupu, cukurtējkaroti ar māteri (nafig), ēdusi pārsāļus ķiploku grauzdiņus un trīs siera šķēlītes,izdzērusi lielo krūzi ar pienu un visu tieši šādā secībā.
tagad nāk miegs, bet vajag taču strādāt. man ir žēl manu darbu, nabagiem neīstā darītāja gadījusies.

upd. tās zilās ribas mani atgriež pa kādiem četriem gadiem uz aizmuguri. grū in da zrū. ļoti pretrunīga jušana tā.