kā man dzīvē gribas ctrl+f opciju. labajos laikos, kad orķestrim alga bija lielāka un mums maksāja skaidrā, es vienu baronu salocīju (vai atlocīju - pat to es neatceros), ieliku grāmatā, parādīju tētim blakus istabā, sacīdama - nu ir drošs, ka neiztērēšu un būs nebaltai dienai, tu tikai redzi šo (izcilo un zīmīgo, vienīgo iespējamo, vislabāko šādam nolūkam) grāmatu?, tad atceries, ja nu es neticamā kārtā aizmirstu, kur esmu baronu ielikusi.
neticamā kārta, protams, pienāk pati pirmā. un es tagad spontāni nopirku sev pirmos auskarus mūžā, sīcim izlaišanās auskarus, un es tagad atkal domāju, cik bagāta būtu, ja atcerētos. bet grāmatas izšķirstītas. un ctrl+f nestrādā.
neadekvāts ziedojums nepareizajā gadsimtā. nesaprotu, kāpēc es zeķē likt nosmādēju.