es jūs iepazīstināšu ar Stīvenu Pinkeru, taču vispirms mēs kādu brīsniņu pavadīsim vien divatā.
mājās dators beidzot mani saprot. iekšā neslēdzas, bet dzied lielā sekstā un sinkopētā ritmā.
tātad esmu pārvākusies uz bibliotēku ar domu, ka, ja reiz man šeit tik ļoti patīk, es taču varētu arī pamacīties nedaudz. taču bibliotēka mani nesaprot.

citēšu J.Šķ. - Par kuru grāvi jūs runājat?

Vakar uzrakstīju dzejoli ar zīmuli uz papīra. Pirmā rindiņa - kā gājzošu kāši vēl tikko kā naksnīgās debesīs. Apnikusi postmodernisma dvesma, gribu hardcore klasisku romantismu.
Un vispār man ir nemaldīga sajūta, ka es gluži kā aizvakar pirmo reizi būtu iedomājusies kaut ko sadalīt rindiņās. Tā, it kā es agrāk nekad, nekad to nebūtu darījusi.