Bērnībā gan man patika mirt es centos to izdarīt vairākas reizes dienā
tikko kurmji ierakumos atklāja uguni es jau ievaidējos un palēnināti kritu gar zemi un vēlos tālāk starp stiebriem un pļekām lai atmestu rokas un gulētu zālē tik laimīgs / tik ievainots gandrīz pagalam nemirkšķini acis saglabā pēdējo kadru pirms krāsas izplūst no pagalma bet vecmamma pielavījās un spurca nepacietīgi gaidot kad iesmiešos
un tā visu bērnību es pat nomirt nespēju kā nākas jo bija jāsmejas.
|