pat ja visu dienu staigātu apkārt ar diktafonu, nerimtīgi liktos, ka esmu aizmirsusi kaut ko izcilu. kaut ko vērtīgu. kaut mazliet jēgu nesošu. paisums. paisums un bēgums. plēsums un baigums. pēc katras nejēdzības sajūtas, nāk šis. tas liek man ticēt. ka kaut kam ir jēga. ka tam, ko es daru ir jēga. ticēt, ka, kamēr es to daru, tam ir kaut mazākā jēga.
ir tik aizraujoši sevi nepazīt. siena virs manas gultas ir nolīmēta ar papīru. gadās, ka nakts vidū tumsā kaut ko uzrakstu. pa virsu zīmējumiem, citiem rakstiem, ar zīmuli. tādās reizēs kā vakar, pārņem tik graujoša un milzīga trakuma sajūta, ka nespēju uzrakstīto atšifrēt. pārsteigums un dzirksteles, kā atklājot jaunu kontinentu. tur bija rakstīts kaut kas tāds: tavs noslēpums piedzimst gluži nelaikā, skolas solā starp matemātikas tabulām, tas nozīmē ka tu vari iet (neizlasāms), ka tur ir kāds no kura nav bail.
kur ir kāds, no kura nav bail? kādēļ tas ir svarīgi? ir tik aizraujoši sevi nepazīt.
keith jarrett ķelnes koncerts. man vienkārši šķiet neaptverami, ka tu varētu dzīvot to nebaudījis. tas būtu šausmīgi.
vellsarārā, tā dzīve ir viegla
brīžiem pat pārāk svaigs gaiss ieplūst pirkstos
un deglis ir aizdegts, sāc skaitīt sekundes -
līdz nākamai atraudziņai.
pārāk viegla. neizturami viegla.

"Rozīt, mana!
Tā viņi aiziet. Pamazām. Atpakaļ kāpdamies, cepures gumzīdami. Klanās un smaida.
Bet gaiss ir biezs un, jo tālāk viņi atkāpjas, jo neskaidrākas top sejas. Smaidi izvēršas riebīgās ņirgās, līdz izgaist kā bāli viepļi. Dīvaina procesija. Kālab viņi mani piesējuši pie krēsla šai telpā ar pelēkām vatilīna sienām? Un kāpēc man mute aizbāzta ar vīkšķi? Visbeidzot - kālab viņi aiziet nokaunējušies, cepures burzīdami? Daudzi, daudzi. Kad aizies pēdējais?
Manās ausīs - orķestra mēģinājums. Muzikanti spēlē durvju klaudzēšanu, atslēgas pagriešanos, bēgošu soļu dipoņu, tālumā dziestošus jautrus smieklus un klusumu, kas nebeidzas nekad.
Klusumu viņi mēģina vissļāk. Tas ir visgrūtākais.
Bet vēl viņi iet un iet. Pamazītēm, atpakaļ kāpdamies, cepures rokās gumzīdāmi. Klanās un smaida.
Piedod, Roze, varbūt šis ir tikai sapnis.
Z."
Nespēju, ka cilvēki ir rakstījuši tādas vēstules. Iedomājies sevi saņemam ko tādu iem.lv pastkastītē. smieklīgi. kaut mazliet smieklīgi, ja ne nopietni. vai tad cilvēki ir tā mainījušies. kas gan viņus ir mainījis. Es vēlētos saņemt tādu vēstuli. Ne tēmas, nepavisam ne satura, bet izteiksmes veida ziņā. Vēlētos, bet ne no visiem. Ir cilvēki, kas nevarētu man vairāk nodarīt pāri, kā uzrakstot šādu vēstuli.
Laikam ir tikai loģiski tā domāt.
Ļoti gribējās tev kaut ko pastāstīt. Bet aizmirsu. Tā ar visu šodien. Tā ar visu šoziem.

Vai tiešām tu grasies šo pasauli mainīt?

saproti, ne viss ir literārs darbs, ja?
un vispār - nekas nav darbs, ja?
Vai tev vajag vēl kādu?
Vai man vajag vēl kādu?
Vēl kādu? raganas, raganas, raganas
es meditēju caur datora klavieri. auuu auu auuu
iesper zem galda, ja kļūstu pārāk murdzīga.
es tikai atkārtojos. es tikai netīšām.
vaaaa
:D
ejiet tak visi galīgi :*