"Rozīt, mana!
Tā viņi aiziet. Pamazām. Atpakaļ kāpdamies, cepures gumzīdami. Klanās un smaida.
Bet gaiss ir biezs un, jo tālāk viņi atkāpjas, jo neskaidrākas top sejas. Smaidi izvēršas riebīgās ņirgās, līdz izgaist kā bāli viepļi. Dīvaina procesija. Kālab viņi mani piesējuši pie krēsla šai telpā ar pelēkām vatilīna sienām? Un kāpēc man mute aizbāzta ar vīkšķi? Visbeidzot - kālab viņi aiziet nokaunējušies, cepures burzīdami? Daudzi, daudzi. Kad aizies pēdējais?
Manās ausīs - orķestra mēģinājums. Muzikanti spēlē durvju klaudzēšanu, atslēgas pagriešanos, bēgošu soļu dipoņu, tālumā dziestošus jautrus smieklus un klusumu, kas nebeidzas nekad.
Klusumu viņi mēģina vissļāk. Tas ir visgrūtākais.
Bet vēl viņi iet un iet. Pamazītēm, atpakaļ kāpdamies, cepures rokās gumzīdāmi. Klanās un smaida.
Piedod, Roze, varbūt šis ir tikai sapnis.
Z."
Nespēju, ka cilvēki ir rakstījuši tādas vēstules. Iedomājies sevi saņemam ko tādu iem.lv pastkastītē. smieklīgi. kaut mazliet smieklīgi, ja ne nopietni. vai tad cilvēki ir tā mainījušies. kas gan viņus ir mainījis. Es vēlētos saņemt tādu vēstuli. Ne tēmas, nepavisam ne satura, bet izteiksmes veida ziņā. Vēlētos, bet ne no visiem. Ir cilvēki, kas nevarētu man vairāk nodarīt pāri, kā uzrakstot šādu vēstuli.
Laikam ir tikai loģiski tā domāt.
Ļoti gribējās tev kaut ko pastāstīt. Bet aizmirsu. Tā ar visu šodien. Tā ar visu šoziem.