Patiesībā ļoti produktīvi. Man atkal bija pianistu sapnis. Tomass savā dzimšanas dienā apsveica mani ar kartiņu, kurā bija vārdi dziesmai par renāti un rāmu, bet velāk es ļoti draudzējos ar Māri. Manai mīlestībai ir brūnas acis un slaidi džezmeņa pirksti. Nav brīnums, ka neatradu. Ja ieraudzītu, nepazītu. Un man ir mazliet pretīgi, ka pēc tik produktīvām tumšajām stundām, es kļūstu tik pusaudziski pokemoniska vai pareizāk sakot, beidzot atkal ieraugu, cik pusaudziski pokemoniska visulaiku esmu bijusi. tad kļūst tik pretīgi, ka gribas bļaut - hei, man arī ir savi mazie sapņi, savas mazās, nepiepildītās mīlestības, savas ilūzijas un apmātības un man nav ne mazākās nojausmas, ko ar tām iesākt. Mārs, rāMs
nu labi, vieglāk nekļuva. es neesmu neko teikusi.

Tags: sapņi

Šodien vēl drīkstu izlikties nepamanījusi, bet, ak dievs, kā tas sāp. sāp, ka nespēju pateikt, ko domāju, sāp, ka bail sāpināt citu. un sāp, ka stāsts ir pārāk garš un nesaprotams, lai es to spētu izstāstīt. lai cik ļoti arī gribētos.
es zinu, ka ne sūda nesaprotat, bet manī vismaz ir ilūzija, ka kāds to ir dzirdējis, ka tādēļ man varbūt kļūs vieglāk, viss šķitīs vienkāršāks un nokārtosies pats no sevis.
stulbums, kā sāp.

tie ir nevajadzīgi stereotipi. pāriesim uz monotipiem.