Šodien vēl drīkstu izlikties nepamanījusi, bet, ak dievs, kā tas sāp. sāp, ka nespēju pateikt, ko domāju, sāp, ka bail sāpināt citu. un sāp, ka stāsts ir pārāk garš un nesaprotams, lai es to spētu izstāstīt. lai cik ļoti arī gribētos.
es zinu, ka ne sūda nesaprotat, bet manī vismaz ir ilūzija, ka kāds to ir dzirdējis, ka tādēļ man varbūt kļūs vieglāk, viss šķitīs vienkāršāks un nokārtosies pats no sevis.
stulbums, kā sāp.