vakar miegot atcerējos par Rūtu un Albertu. kur viņi palika. bija solījums, ka viņi dosies prom, kad būšu tos uzrakstījusi, tomēr es neatceros sevi to izdarām. bet prom ir. un es domāju - vai Rūta un Alberts jūtās labi kopā. kur viņi tagad mitinās. varbūt Rūta ir stāvoklī. varbūt Alberts no traktorista ir paaugstināts amatā. kā viņiem ar naudiņām. vai māja silta. vai Rūta pavasarī cepa jauno pienu. vai viņi
vai viņiem ir labi
neatceros sevi jūs uzrakstot, bet ceru, ka neesmu jūs pievīlusi un lauzusi savu solījumu, Rūt un Albert.
Slaucēja Rūta un traktorists Alberts.
jūs arī viņus pazināt. nav kas dzirdēts?

vakar vispār bija ļoti produktīva migšana. šķiet pat simfoniju uztaisīju. ģeniālu turklāt. labi, ka šorīt vairs neatminējos.
domāju par to savu loga vēršanu naktī. (baigi gaišas tās naktis vispār) un domāju, ka es nekad neesmu uzdrošinājusies izlikt abas kājas laukā. iedomājos, ka es tā varētu vienreiz naktī izgāzties pa logu un iekrist jasmīnos. tad ietu vienā kreklā klauvēties gar logiem, lai laiž mani iekšā un jautāta, ko es daru ārā, atbildētu - izkritu.
kas cits mani smīdinās, ja ne pati. izkritu, hehe, ko tu neteiks.
tā vienkārši
visu vajag vienkārši

un vēl es kadreiz domāju, nē, tu nesmejies nemaz, es tiešām kādreiz domāju, un šoreiz es domāju - visi tādi pazuduši liekas.
kad beidzās orissa? un viņas ziedu laiki? nē, es neatzīstu, ka man ir komentu trūkums organismā. to nē. es vienkārši kādreiz domāju.
tā kā tādus mazus manekenus esmu jūs saguldījusi rindiņās vien, rindiņās.
a ko, pati jau ar tāda.
nu lab
neko
tinktūra vispār.