cilvēki visos laikos ir ilgojušies pēc kādiem laikiem. nē jau - aizmirsti, ka zāle ir zaļāka tur, kur es neesmu. šis teiciens ir sekls un pārgalvīgs reizē. es vēlos tos laikus, kad cilvēki rakstīja viens otram garas vēstules, ceļoja ar vilcieniem un papes koferiem, klausījās radio un dzēra vistas buljonu, lasīja dzeju un lietoja zobu pulveri, uz teātri līdzi ņēma puķes un skoloja savus bērnus klavierspēlē, lai tie spēlētu priekšā frakās tērptajiem vakariņu viesiem.
nezinu vai tāds laiks maz ir bijis, kad un kur, cik ilgi. es nezinu nedz kā tas sākās, nedz kā tas beidzies - bet tas viss ir vienaldzīgs, jo patiesībā jau es neilgojos pēc laika mašīnas, kas mani vestu atpakaļ vai uz priekšu. es ilgojos pēc sevis. pēc tādas sevis, kas elpotu, smaržotu, dziedātu un klusētu tāpat kā šis laiks.
protams, zāle jau ir zaļāka tur, kur es neesmu. vai gan varētu būt savādāk.
toreiz viņi to nosauca ceļu uz attīstību, progresu.

atcerējos, kā es šonakt atkal ar bāreņiem ņēmos, glābu no teroristiem un vadāju mašīnā gar upes krastu un pēcāk vēl gāju ciemos. vienvārdsakot, visādas murdzības, bet viens gan - pirms apkampt blakus sēdošo mazo bāreņpuiku, es viņam vaicāju atļauju to darīt un jutos tāda, nu tāda piepildīta, pateicīga un pat laimīga, kad viņš piekrita un piekļāvās man.
zinu, ka redzēt bērnus sapnī nozīmē rūpes, bet tās jau nekad nekur nepazūd. tikai jocīgi par to atļaujas prasīšanu. cilvēki prasa atļauju vietā un nevietā - vai es drīkstu tev ko pajautāt, vai drīkstu tev pastāstīt, vai drīkstu tev piezvanīt, vai drīkstu... un man vienmēr liekas, ekh, nu būtu vienkārši jautājis, stāstījis, zvanījis, darījis, ko ta es tev varu aizliegt, kā gan es vispār varu zināt, ko tu drīksti darīt un ko ne, tiri piri.
bet ja tu vēlies apkampt un samīļot, kādu, kurš pie tā nav radis, tad savādāk šķiet nevar. jālūdz atļauja.

Tags: sapņi