cilvēki visos laikos ir ilgojušies pēc kādiem laikiem. nē jau - aizmirsti, ka zāle ir zaļāka tur, kur es neesmu. šis teiciens ir sekls un pārgalvīgs reizē. es vēlos tos laikus, kad cilvēki rakstīja viens otram garas vēstules, ceļoja ar vilcieniem un papes koferiem, klausījās radio un dzēra vistas buljonu, lasīja dzeju un lietoja zobu pulveri, uz teātri līdzi ņēma puķes un skoloja savus bērnus klavierspēlē, lai tie spēlētu priekšā frakās tērptajiem vakariņu viesiem.
nezinu vai tāds laiks maz ir bijis, kad un kur, cik ilgi. es nezinu nedz kā tas sākās, nedz kā tas beidzies - bet tas viss ir vienaldzīgs, jo patiesībā jau es neilgojos pēc laika mašīnas, kas mani vestu atpakaļ vai uz priekšu. es ilgojos pēc sevis. pēc tādas sevis, kas elpotu, smaržotu, dziedātu un klusētu tāpat kā šis laiks.
protams, zāle jau ir zaļāka tur, kur es neesmu. vai gan varētu būt savādāk.
toreiz viņi to nosauca ceļu uz attīstību, progresu.