olallā, ejam ārā, tāds laiciņš šodien panesies, ka tā vien gribas panesties arī pašai gaisā!
visādi citādi jau kuro sapni pēc kārtas es esmu milzīgos cilvēku pūļos, kas mani ļoti satrauc un es bēgu, dzīvnieki ar mani runā un kaķi bariem vien grib mani nogalināt. paralēli šim iet vēl kāds sapnis, kurā es pārvācos no vienas mājas uz otru. bet mainīgais elements šonakt bija zaļš kalns, kuram apkārt ir mežs, es uzgāju virsotnē, atgūlos un tad ripinājos lejā un jutos neprātīgi labi.
tagad tava kārta. esi mans psihoterapeits un apgaismo mani par manām psihiskajām slimībām.

redzi, cilvēki izdomā viens otru. 95% no tevis es esmu izdomājusi. varbūt pat vairāk. tev apkārt ir siena un es nevaru ieraudzīt to, kas ir aiz tās, ja tu neļauj. (dažkārt nevarētu pat, ja ļautu)
mīlēšana un nīšana ir ļoti tuvas viena otrai. ir viegli izjust gan vienu, gan otru, ja esmu tevi izdomājusi. tevī ir tikai vislabākās vai visliktākās īpašības no manas jūtu bibliotekas, jo citu īpašību es nemaz nepazīstu.
kad saproti, ka nav tavos spēkos samazināt šo izdomātības procentu, labāk vienkārši aizmirst. ja tu esi ko uzzīmējis, tu vari to arī izdzēst.

( ko redzi tu? )

ai, izteiktu vārdu jau atpakaļ neiebāzīsi.
žēl.