mums tualetē ir lodziņš, vēl no dziļiem padomju laikiem. lai neviens neredzētu iekšā, tas ir "saķēpāts" ar melnu krāsu, varbūt darvu vai ko vēl citu. nezinu, bet maza būdama es līdz kāju tirpumam varēju sēdēt tualetē, vienkārši skatoties uz šo logu. tur bija vilks, tur bija cirkus mākslinieki, akrobāti, mežcirtēji ap ugunskuru, mammas ar bērniem, mazi neatkarīgi mošķīši un rūķīši, kas vienam cepure, citam kāja... šis lodziņš bija mans sāpju bērns domājot par to, ka reiz man vajadzēs šo māju pamest. galu galā izlēmu, ka vareno mākslas darbu, kas ir tik ļoti daudz vērtīgāks par kaut kādām tu monam lizām un svētajiem vakarēdieniem, es ņemšu līdzi. protams, bij mazliet baile, ka citā telpā es vairs neredzēšu nedz vilkus, nedz rūķus, tomēr šķita, ka dzīvot bez šī loga es arī nevarētu.