 |
|
|
|
|
|
|
zini, kā sievietēm zemie vēderiņi izspiežās, un tad viņas uzvelk pieguļošus, mīkstus kokvilnas svārkus ar augstu jostu, un tie vēderi tā izspiežās. tā gan. šausmīgi gribās tā man. tā gan.
pag vēl mazliet, un tu zini tos augšdelmus, tādus kā galerts cieši apvilkts ar baltu, maigu ādu? kustoties tie šūpojas un elpo līdz ar soli. un elkoņi ir tikai bedrītes tādās rokās. es vienmēr esmu sev gribējusi tādus augšdelmus, tādas rokas. tādus, tādus. tā gan.
krūtis - gaisu atdevuši baloni velk elpu līdz kur ribu galiem, no ādas, tik trauslas, ka, šķiet, ja pieskarsies, pagaisīs. tādas gribu
bet nabai priekšā piekāries vēdera aizskariņš, tā gan
cik svarīgi sievietei ir justies skaistai, cik vajadzīgs tas viņai ir? es vēlos tā kā teicu, tikai tad es tapšu skaista, tik skaista, cik man vajadzīgs tas ir.
vai tā var? tā var?
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
kaut kā ļoti, ļoti gribās būt vecai. ļoti, ļoti. gribas, bet neaizmirsti sevi, neaizmirsti, kā saraujies ikreiz, kad pirmsvēlēšanu cīņas manīdama, tu aptver, ka šoreiz tās ir arī tevis dēļ. šoreiz viņi gribēs arī tavu balsi. šoreiz arī tu esi viņiem svarīgs. neaizmirsti to savādo sajūtu, kad saproti, pavisam drīz, tu savās mājās, iespējams, būsi vien ciemiņš, ciemiņš savā istabā, ciemiņš savā gultā. neaizmirsti, cik ļoti tu brīnies par sevi, par to, ka tikko biji, bet nu vairs neesi, cik ļoti tu brīnies par viņiem - tikko bija, bet nu vairs nav. kaut kā tik ļoti gribās būt vecai, bet neaizmirsti - tik ļoti bail kļūt lielai.
tieši brīžos, kad man visļotāk gribas izdzēsties un pazust, es visvairāk skumstu pēc cilvēkiem un vēlos tos sajust sev blakus esam. tas ir tāpat.
ar priekšķepām sniedzoties pēc laimes
ar pakaļķepām grūžot to prom
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
