zini, kā sievietēm zemie vēderiņi izspiežās, un tad viņas uzvelk pieguļošus, mīkstus kokvilnas svārkus ar augstu jostu, un tie vēderi tā izspiežās. tā gan. šausmīgi gribās tā man. tā gan.

pag vēl mazliet, un tu zini tos augšdelmus, tādus kā galerts cieši apvilkts ar baltu, maigu ādu? kustoties tie šūpojas un elpo līdz ar soli. un elkoņi ir tikai bedrītes tādās rokās. es vienmēr esmu sev gribējusi tādus augšdelmus, tādas rokas. tādus, tādus. tā gan.

krūtis - gaisu atdevuši baloni velk elpu līdz kur ribu galiem, no ādas, tik trauslas, ka, šķiet, ja pieskarsies, pagaisīs. tādas gribu

bet nabai priekšā piekāries vēdera aizskariņš, tā gan


cik svarīgi sievietei ir justies skaistai, cik vajadzīgs tas viņai ir? es vēlos tā kā teicu, tikai tad es tapšu skaista, tik skaista, cik man vajadzīgs tas ir.

vai tā var? tā var?