Ja riit vajadzees iet uz skolu, tad mans staastiis shito... nu ir jau ir uz pusi garaaks nekaa vajag, bet dimiterz ir un paliek dimiters...
kaspars dimiters Uz Mirdzošā Sliekšņa
dziestošu ķermeņu rinda pie cauruma mākoņainā sienā sniegbaltām salvetēm aizklātas eņģeļu sejas cik ļoti man gribējās ieraudzīt sevi kaut vienā bet nodzisa gaisma un sākās pēdējās dejas viss bija jāatceras – katrs akmens pamestais krūtīs no žurnālu vākiem apgūtais un uzlasītais no ielas neredzamais ar ko es dejoju nopūta liesmu manu acu rūtīs un teica – tikai tagad tavas problēmas pa īstam būs lielas zibens man izlēca priekšā un lūdza noskūpstīt pēdējo reizi es metu krustu un dzirdēju sen atdzisušus smieklus pirmā mīlestība kā kaza atkal lēkāja nepareizi arī naivais pieclapis ceriņzieds vairs nevēstīja mūžību vieglu mātes rokas kā ubaga spārni nesa mani pie altāra kājām lai es dieva atstātā pēdā vēl uz mirkli sev atgūtu jūru bet tā visa jau bija tik vēsture – smaga nasta ceļā uz mājām ne vairs vīna ne kaislību maskas, ne vairs pierasto kaislības mūru kur tu biji ak bēgšana mana kad tik dzīvs un mūžīgs sev likos tūkstoš laimīgu acu krelles kad vēl dega savērtas starā kāpēc bailīgi meklējot sevi ar sevi es nesatikos tikai pazudu dziļāk un dziļāk sevi pazaudējušo barā gaisma aust un atmiņu pelnos mani modina atvars lai nirstu vaigos mirdzošais asaru zvaigznājs mans vienīgais ceļvedis sevī mana kļūda bij piedzimstot aizmirstā patiesība ka mirstu mana veiksme – vien tā ko atklāju mana miršana tevī _________________________________________________
visa pilseeta ir tumsha, visas ielas ir tumshas , tikai pashaa centraa ir iedegtas lustras... toties maajaas elektriiba ir... un es var arii pa aaru neblandiities... ko gan es tur buutu pazaudeejusi... bet kad tur aaraa buus kaada riktiiga avaarija, taadeelj, ka mashiinas apzhilbina un neko neredz - tad, ko tad padomaas orkaans, un ko padomaas pilseetviiri... :) a man jau nekas...
|