Ja riit vajadzees iet uz skolu, tad mans staastiis shito... nu ir jau ir uz pusi garaaks nekaa vajag, bet dimiterz ir un paliek dimiters...

kaspars dimiters
Uz Mirdzošā Sliekšņa 

dziestošu ķermeņu rinda pie cauruma mākoņainā sienā
sniegbaltām salvetēm aizklātas eņģeļu sejas
cik ļoti man gribējās ieraudzīt sevi kaut vienā
bet nodzisa gaisma un sākās pēdējās dejas
viss bija jāatceras – katrs akmens pamestais krūtīs
no žurnālu vākiem apgūtais un uzlasītais no ielas
neredzamais ar ko es dejoju nopūta liesmu manu acu rūtīs
un teica – tikai tagad tavas problēmas pa īstam būs lielas
zibens man izlēca priekšā un lūdza noskūpstīt pēdējo reizi
es metu krustu un dzirdēju sen atdzisušus smieklus
pirmā mīlestība kā kaza atkal lēkāja nepareizi
arī naivais pieclapis ceriņzieds vairs nevēstīja mūžību vieglu
mātes rokas kā ubaga spārni nesa mani pie altāra kājām
lai es dieva atstātā pēdā vēl uz mirkli sev atgūtu jūru
bet tā visa jau bija tik vēsture – smaga nasta ceļā uz mājām
ne vairs vīna ne kaislību maskas, ne vairs pierasto kaislības mūru
kur tu biji ak bēgšana mana kad tik dzīvs un mūžīgs sev likos
tūkstoš laimīgu acu krelles kad vēl dega savērtas starā
kāpēc bailīgi meklējot sevi ar sevi es nesatikos
tikai pazudu dziļāk un dziļāk sevi pazaudējušo barā
gaisma aust un atmiņu pelnos mani modina atvars lai nirstu
vaigos mirdzošais asaru zvaigznājs mans vienīgais ceļvedis sevī
mana kļūda bij piedzimstot aizmirstā patiesība ka mirstu
mana veiksme – vien tā ko atklāju mana miršana tevī
_________________________________________________

visa pilseeta ir tumsha, visas ielas ir tumshas , tikai pashaa centraa ir iedegtas lustras... toties maajaas elektriiba ir... un es var arii pa aaru neblandiities... ko gan es tur buutu pazaudeejusi... bet kad tur aaraa buus kaada riktiiga avaarija, taadeelj, ka mashiinas apzhilbina un neko neredz - tad, ko tad padomaas orkaans, un ko padomaas pilseetviiri... :) a man jau nekas...