shodien biju pie jūras, pabradājāmies drusku pa ūdeni, bet neviens nepiekrita kopā ar mani peldēties, viena ar negribēju iet - šis prieks izpalika, vēlāk kāpās sēžot baigi nosalu, tagad acis šķības kā ķīnietei un galva ar sāp, bet būs jau labi, parūnājos ar brālīti, uzreiz vieglāk palika, vislabāk man patīk atvadīties, abi pasaka - nu lab, tad sveicieni un buchas visiem, ataa - bet klausuli nost neviens neliek, un tad vēlvienreiz sveicieni un atā, bet klausuli nost neviens neliek, tāda tā dzīve, ai, pēdējā laikā esmu baigā ilga, ne renāte, nepārtraukti ilgojos pēc sevis, pēc pagātnes, pēc māsas un brālīša, pēc miega un sapņiem, bet migla no rītiem ir vislieliskākais matu viļņotājs, jau trīs rītus pēc kārtas, esmu sprogaina aitiņa, un arī rīt būšu, jo miglā ir vieglāk tevi saskatīt un saprast, vieglāk sajust, ka tev ir tik siltas rokas un tik mirdzošas acis, ai, nu ko es te runāju, mani iedomu tēli ar mierīgajām elpām uz mana skausta, redz, es nepārtraukti pēc kaut kā ilgojos, mani sauc ilga, ilga reklāma un teikumi bez gala un malas, jo man nepatīk punkti, tie nogriež iespējas un aizver durvis, es lieku komatu pēc komata un nerakstu lielos burtus, tāda ir mana dzīve, tāda ir mana "filozofija", pēdējā laikā ļoti viegli lasās gīta, vai tādēļ, ka nogurusi, vai tādēļ, ka ilgojos, bez tabu rādīja sibīrijas kristu, un viņš bija jocīgi, man nepatīk vīrieši ar gariem matiem, viņi ļoti labi apzinās, cik ļoti tas mani ietekmē un cik gan viegli es iekrītu, nu ja, un tik sen nebiju spēlējusi klavieres, pēdējā laikā vijole aizņem visu manu laiku, tomēr šodien klavieres, un vispār bija labi, ed. seiler, nu ja, pasaki man kaut ko, zinu, ka pēdējā laikā tev es neko neesmu teikusi, man kaut kā nepietiek spēka iedziļināties tevī, un sevī jau ar nepietiek, ai, labāk nesaki man neko, man tā būs vieglāk, tā jau kādreiz uznāk, arī negribu laikā smadzenes nekontrolēja pirkstus, un es rakstīju visu pa taisno, bez domām, bez rindkopām, bez nosaukuma, bez kontroles, vispār jau toreiz bija vieglāk, jo manī neviens neklausījās un es arī negaidīju, ka manī kāds klausītos, tas nāk par labu, ja pēkšņi vari pārtraukt cenšanos būt interesantam (teeja), kas notiek lai kā arī stāstītu, ka es vienkārši esmu kā esmu, un tieši tā kā esmu, ai nu labi, ko domā, māris vēl dzīvs, bet nu tas jau vispār ir viņa dabā ilgi pazust un parādīties tikai tad, kad esmu pavisam aizmirsusi, kolīdz atkodu šo likumsakarību, laiks protams sāka vilkties arvien lēnāk, vispār jau nezin, es jūsu visu vietā justos ļoti nepatīkami, ja man tāds kā es pēkšņi pieknaģētos, es vienmēr esmu jutusies nepatīkami, ja klasē patiku kādam zēnam, kurš man bija pilnīgi vienaldzīgs un neitrāls, bet es jau esmu mazā ute, es ielienu spalvās un iekožos, ērcīte, tā teikt, plašos vilcienos esmu nūdiste, man patīk, tev atklāties visai, gribu, lai zini kā jūtos, uzbāžos un iebāžos, piebāžos un aizbāžos, bet es varu arī ne, saproti, varu arī nekur nebāzties un tad tu redzēs, zin, kā lauvas saka, vispār jau man lauvas nepatīk, bet šo teicienu es tiešām pieņemu par sev atbilstošu, lauvas saka, ka tu man esi neprātā vajadzīgs, un es tevi neprātīgi mīlu, bet, ja tev manis nevajag, tad tu man esi pilnībā vienaldzīgs un nevajadzīgs, tā gan, nu nez, no tēta bērnības ir teiciens - baukšu uz ļeļikādi un piukšu bati kompi, bet tev nekā, (braukšu un ļeļingradu un pirkšu baterijas un konfektes, bet tev nekā), viņam jau bija savādāk, jaunākais bērns, kam vecākie vienmēr pasteidzās priekšā, šķiet tagad gan tā iespējamās sekas nekādi nevar redzēt, nekas nav neizbēgams, nu ja, šodien biju pie jūras, man patīk pie jūras, pie jūras ir labi, bet ne tikai