manā galvā iztēles radīti tēli laika gaitā arvien apaug ar biezāku un biezāku iztēles radītu substanci. Šajos tēlos es parasti nespēju neiemīlēties, kas, protams, traucē kvalitatīvi un rezultatīvi ar tiem komunicēt. Šodien Brieža tēls iekāpa pats savās biksēs un aizgāja pats savu ceļu. Pirmās 15 minūtes es vēl neko nezināju. Skatījos uz viņa pirkstiem - ar tādiem paganini visgrūtākās kaprīzes būtu bērna spēle - tik slaidi, gari un viegli pirksti kā tauriņa kājas. tūlīt pieaugs spārni un aizlidos. tā es skatījos un skatījos un pēkšņi it kaa ieraudziiju viņu pirmo reiz mūžā. klikšķis. un es sapratu, ka "mūsu" attiecības ir iegājušas augstaakaa līmenī. (nesmejies par vārdu attiecības - man ir attiecības arī ar to, ko nekad pat neesmu dzirdējusi. tās ir attiecības, kurās nenotiek nekas. tomēr attiecības.) Bet Vērdiņām deguna vietā mikrofona bumbulis. Viņš (AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA) vai die, lai nu paliek, veerdinjsh, gaile un ronis. vai man dieninj. apaac, aapaac. lai nu shis paliek pabeigshanai kaadu citu dien!!!!!!

:)))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))
tomeer vienu es jums varu pateikt jau tagad - renaate ir paarlaimiiga. tik ljoti laimiiga. tik ljoti ljoti laimiiga!
tik laimiiga, cik shogad bijusi neesmu. nu kaa gan lai es jums pastaastu cik ljoti laimiiga esmu!!! tik ljoooooooti laimiiga!!!!!!!!!
:*********************************************************************************************************************************************************
:)))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))