optimiste - Sapņi

Nu moins! Nav ko sutināt līdz pudeviņiem, sen nebija tādi murgi rādījušies.

Sākās ar to, ka es kavēju darbu. Sazvanu darbu, brīdinu un skrienu āra no mājas. Trolejbusi visu laiku nāk ne tie un kad atnāk īstais, tad izrādās man visi taloni mājās. Pērku talonus pie vadītājas, kas man iesaka vērot, kad kāps ārā un tam uzprasīt talonu. Neesmu tā ar mieru un tad man vadītāja pārdod talonu pa 50sant.

Aizbraucu līdz stacijai un atceros, ka man jāiet uz peldēšanu. Satieku tur mako, kurš laipni piedāvā mani aizvest pēc peldēšanas uz darbu, ja reiz es kavēju, tikai viņš gribot uz īsu brīdi vēl ieskriet padzert kafiju. Uz nodarbību ieradušies tikai 3 cilvēki, tādēļ tautas deju mēģinājums baseinā nenotiek. Mums tiek iedots brīvais laiks, lai plunčātos. Laiks sāk apmākties un es no baseina izkāpju ātrāk, lai pagūtu kārtīgi izžāvēt matus. Arī man tagad gribas kafiju un sāku meklēt to kafejnīcu pie stacijas, kurā norunājām satikties.

Un te nu sakās īstais murgs! Vispār jau man jāsteidzas, bet es ne tikai nespēju ātri kustēties, bet vēl piedevām apmaldos Vecrīgā! Pa ceļam satieku savu studiju draudzeni, kura jau pa gabalu kliedz, lai nenāku tai klāt, jo citādi viņai sāpot mugura! Es mēģinu meklēt norunāto kafejnīcu ātrāk, bet nevirzos uz priekšu. Tad pēkšņi saprotu, ka sen jau esmu tai pagājusi garām un man jāiet atpakaļ, bet es joprojām nevaru ātri kuststēies.

Atrodu beidzot staciju, bet tur kādas 3 vai 4 kafejnīcas! Un tad es atceros, ka nemaz jau neesmu piezvanījusi uz darbu un tā.... un man mobilais palicis mājās! Beidzot atrodu īsto kafe, kurā mierīgi, bez nakādas steigas sēž kugis un mako.

Pamodos ar domu, ka esmu glābta, jo nekavēju TIK ļoti, kā būtu kavējusi, ja brauktu ar sabiedrisko............