prudence

negulēšana ieslēdza romaņķiku galvā.
jāatdzīst, ka mīlēt sevišķi neprotu, bet no citiem to nevis bezmaz vai, bet tiešām pieprasu. neprotu paklausīgi skriet pakaļ pat tad, kad tiešām esmu bijusi vainīga, jo mans egō izaudzis no tukša gaisa tik milzīgs, ka reizēm gribas pašai sevi ar bisi noslaucīt no šīs zemes virsas. tikai jābrīnās, ka kāds vēl spēj būt mīļš pret mani, ja ir iepazinis pa īstam.
nekā daudz jau manā vēl īsti nesāktajā dzīvē nav. ģimenes drupačas, pret kuru atsevišķām daļām bez lielas piepūles cenšos būt adekvāta, mīļa un pat morāli gādīga, jo materiāli man pašai vēl vajadzīga palīdzība un varbūt tamdēļ uzsveru šīs materialitātes maznozīmīgumu. tam seko max. četras meitenes, kuras var vēl saukt par draudzenēm un arī viņām ir nācies grūti ar mani, bet tomēr viņas atkal un atkal atgriežas, tāpat kā es pie viņām. citi draugi/draudzenes ir bijušas īstermiņa attiecības, kas tagad jau ir tikai tāda pazīšanās. tas ir noticis vairāku iemeslu dēļ un lielākais jau laikam bija tas, kas notika 2006.gada vasarā, kad izvēlējos savu laiku un mīlestību [principā sevi] ieguldīt šajās līdz šim sev svarīgākajās attiecībās. vienīgā kļūda tajā bija tā, ka, ja negribi lai sāp, tad nepieķeries nekam ar sevi visu. kas vēl ir? nu, jaunievedums ir kursabiedri, ar kuriem vēl varētu mēģināt visu nesačakarēt. ar viņiem ir noveicies, bet nezinu cik ilgi vēl man viņi būs. gan jau aizmukšu. jā, ilūzija, ka citur būs labāk. ideālā vieta būtu tā, kur es pastāvētu pilnīgi laimīga bez citiem ļaužiem dzīvē. ne citiem, ne man nesāpētu.
vēl man ir problēmas ar pacifismā neizlādētajām dusmām. vecajā istabā man bija tāda veca padomjlaiku sekcija, ko retos gadījumos mēdzu reizi vai divas sāpināt ar veco, labo āmuru. āmurs arī šajā istabā dzīvo, bet nav nekā tāda, ko gribētu dauzīt. iekārtošanās laikā bija daudz ko - iedzīt nagliņas, sanaglot vis kaut ko utt. tagad nav štimmes ko jaunu uzsākt, jo ir sakrājušies citi nepaveikti darbi, kas nesaistās ar fizisku piepūli. varbūt kādu sporta veidu apgūt? var jau cerēt, ka tās teātrnodarbības kaut ko iz manis izkratīs, jo kaut kur jau paliek tas nepiešķirtais kreisais āķis narkomānam, kurš jau gandrīz bija izvilcis manu telefōnu no somas vai kāds niknāks vārds kaimiņienei, kura ir galīgi traka un ar savu krievisko mentalitāti terorizē šī dzīvokļa miermīlīgos ļaudis. un tad tas neizlādētais krājas un krājas, līdz nekontrolēti vienā mirklī pārlīst pār kādu, kurš nelaimīgā kārtā ir pagadījies pa ceļam. drūmi, bet gandrīz vienmēr ir sagadījies tā, ka tas nelaimīgais ir kāds, kurš ir ļoti, ļoti tuvs. un ej tu iegalvo, ka nebiji tā domājis.. es arī neticētu, bet piedot gan censtos.
jā, sūdīgākais ir tas, ka esmu saindēta ar sabiedrībā propagandēto grand amour, kas kultūrā parādās gandrīz da jebkur. un šī sasodīta dziņa gaidīt no cilvēkiem to, ko pats nevis nespēj, bet gan vienkārši nesniedz! - fui. to sevī esmu ievērojusi sen. nezinu, jāārstējas laikam.
katrā ziņā apzinos, ka vajadzētu savu enerģiju veltīt svarīgākām pārdomām un lietām. centīšos to tagad darīt.

novēlu vismaz jums rudens mieru.