līva

sēžu tagad darbā un galīgi nav ko darīt. domāju par miljons lietām reizē. 1dien operācija, kā iedomājos par to, tā vēderā kaut kas sagriežas. Nedēļas nogale paredzēta diezgan interesanta, kā kristaps vakar teica, tad mani esot jāpalutina un vis kas garšīgs jāsataisa ēst, jo nedēļu pēc tās ķirurģiskās manipulācijas nevarēšu neko normālu ieēst un vispār man vajadzēs visas dienas gulēt mājās un blenzt televizorā. V\el nevaru sagaidīt kad man beidzot samaksās algu, lai gan tikuntā baigais prieks jau nebūs. Vienīgā soma, kura man patika ir jau nopirkta, citu negribu. Jāraksta arī Lauras kursa darbs, kurš man baigi lēni iet un tāds kaut kāds baigais slinķis uznācis, bet nu vairs jau nav daudz palicis, atliek tikai saņemties nobeigt. Pēc pusstundas man ir tikšanās. darījumu. izklausās forši :D kas zin, varbūt tomēr būšu topošā galeriste ;)
nav spēka un viss liekas pelēks. gribu pavasari, man riebjas, ka zābaki izejot ārā paliek netīri piecās minūtēs.

jā jā, pilnīgi piekrītu Laurai, 5dien bija super. piedzerties kinoteātrī un tad sagribēt iet flirtēt, pam param, atkal piedzerties un 4 stundas dejot uz galdiem. Ak dievs, es ceru, ka nekur nevienam nav kompromitējošas bildes ar mani, lai gan poifig, tik labi atpūtusies un izklaidējusies es nebiju sasodīti ilgu laiku un pēc tā cik smagi es mācos, strādāju un par visu rūpējos, es biju to pelnījusi, jā gan!

It kā viss iegājis pareizajās sliedēs.

Labāks darbs gan finansiāli, gan morāli. projektu koordinātore skan pietiekami šiki turklāt vēl pa mākslas jomiņu, laikam viss ko varētu vēlēties. Jaunais birojs 5 minūšu attālumā no mājām Zinātņu akadēmijā. Apmaksātas telefona sarunas.

Kristaps uzvedās labi, tāds baigais mīļumiņš ar dažiem izņēmumiem.Vienvārdsakot pēc diviem kopā pavadītiem gadiem attiecības ir baigi ok.

Nedēļas prieciņi - gleznošana, kur viss baigi labi sanāk un joga, gan ķermenim, gan veselībai, gan garam.

Apmēram reizi nedēļā Ļauruks un patiesi smiekli un jauki pavadīts laiks.

Viss it kā baigi labi, bet kaut kā pietrūkst. Viss ir, bet kaut kā par maz. Pat ne par maz, bet jūtos tā it kā tajā visā piedalītos mana čaula, bet ne gars. Viss notiek, bet liekas, ka kaut kā pa tukšo. Liekas, ka dzīvoju nepilnīgi, ka neesmu ar sirdi un dvēseli nevienā no šīm nodarbēm.

Pietrūkst mammas. ģimenes. Vienreiz nedēļā viņu satikt ir par maz. Vienmēr liekas, ka pavadīt laiku ar vismīļākajiem cilvēkiem nebūs par vēlu. Bet būs. varbūt. Es mazliet jūtos iestrēgusi laikā. Mani garlaiko gandrīz visas sarunas. pazaudējusies?

vakardiena - pilniigs aarpraac.

jaa un man nav tildes biroja jo paarinstaleets dators.

gandriiz jau bija viss, bet nespeeju kkaa, tomeer saproti cik svariigs tev tas cilveeks ir un nevar vienaa dienaa taa vienkaarshi izbeigt divus gadus. par to domaajot visu laiku kaklaa kaapj asaru kamols.

meeginaasim, bet nezinu vai kas mainiis un cik driiz pienaaks naakamaa reize.

paldies visiem draugiem, kas bija un buus kopaa vienmeer.

un es nezinu, bet juutos drankiigi, kkaada trageedija iisteniibaa pati laikam nezinu ko gribu, bet tagad man daudzas lietas ir daudz daudz skaidraakas.

ja godīgi, tad man patīk būt vienai. nav jau smuki teikt, ka žēl, ka tikai līdz rītdienai, bet šitās dienas mājās bija patīkamas. par savu bardaku es atbildu pati, ēst taisu tikai sev, skatos pa tv ko gribu, arī muļķīgas meiteņu filmas, neslēdzu iekšā datoru, jo man riebjas tā radītās vibrācijas un pa visu gultu guļu viena un sapņoju skaistus sapņus visu nakti.

bet vispār darbu pilns laiks, nekas nav beidzies, drīzāk sāksies. tēlniecības kvadriennāle, bet forši, patīk man visas šitās lietiņas, vēl tik jāizdomā, kā izvairīties no prakses arhīvā.

bāc un ir tik daudz lietas, pēc kurām ilgojos, bet nedrīkst, nedrīkst tā. viss taču notiek īstajā laikā, drīzāk jādomā par to, kas jau man ir.

es gribu ābolus. dzidros, tādus, kā no ābelēm Lienes Marcinkevičas dārzā. visi izauguši un tik dažādi. bērnība bija tik bezrūpīga.

šausmīgs nogurums.

tas laikam vienīgais, ko varu pateikt. ir nu gan vasara. ārprāc.

un ja pēc visām, manām pūlēm neizdosies iecerētais, tad ejiet visi dirst.

karejas veidošana, kam tas viss vajadzīgs, ja nevar izbaudīt dzīvi.

ārprāc, it kā jau to saprotu visu laiku, bet dažreiz saprotu vairāk nekā citām reizēm, ka man ir darīšana ar lielu bērnu. nē nu principā jau es esmu tāda diezgan valdonīga, kurai gribās, lai viss notiek pēc viņas prāta, bet nu ir par daudz. it kā saprotu, bet nesaprotu, kapēc neko nedaru lietas labā, vajadzētu beidzot saņemties un pateikt davai- vsjo. jā bet tās jūtas, jūtas, kuras tāpat ne pie kā laba nenovedīs. nē nu principā es šodien esmu vienkārši ļoti nokaitināta, citādi būtu vien to visu pie sevis nodomājusi un nolēmusi nu gan jau kkad, bet nezin kad.

nu tā. sēžam te ar žaneti skrīveros, bez puikām, paldies dievam. viņi gan būs - vēlāk, vakarā. un tikko atcerējos vienu baigo lietu, ko biju piedzīvojusi, to tā grūti izstāstīt, bet mēģināšu. vienvārdsakot ir tā, ka, manuprāt, cilvēkam sevi neredzot spogulī ir grūti savu "es" identificēt ar savu ārējo vizuālo izskatu. jā viņš zin, ka izskatās tā un tā, bet tajā brīdī, kad runā vai skatās uz kaut ko viņš tā īsti nespēj iedomāties, ka viņš ir tas, ko redz spogulī. bāc nu šito īstenībā ir ļoti grūti paskaidrot un es tagad meklēju īstos vārdus. gribās vienkārši pierakstīt, lai es neaizmirstu šo savu domu. nu jā, un tad kādā reizē es vienkārši sēdēju un skatījos vienā punktā un es nezinu kā man tas izdevās, bet es pēķšņi biju savā galvas iekšienē, mana seja bija kā tāda čauliņa, kā tāda maska caur kuru es skatos uz ārpusi, es skaidri varēju iedomāties savas acis, savu muti, nu kā tās izskatās vizuāli, bet es pati biju aiz tā, man apkārt bija tumsa un gaisma ieplūda tikai caur acu caurumiem un es jutu savas lūpas, kad runāju. sajūta bija tāda it kā es beidzot būtu savienojusi savu ārēji vizuālo izskatu ar savu "es" vienā veselumā.


bet vispār runājot par citu tēmu un vairāk praktiskām lietām, jāsaka, ka varbūt esmu atradusi jaunu darbu. bet nu pagaidām mēnesi pārbaudes laiks un par cik liekas, ka varētu būt grūti un nāktos darīt daudz, ko es vēl tā īsti nepārzinu, tad pagaidām saku tikai varbūt. nu jā, bet principā esmu šausmīgi nobijusies, jo lietas sāk iegrozīties pa nopietno, it kā jau tas, kas man patīk, bet milzīga atbildība. varu pateikt, ka saistībā ar mākslu - organizēšanu, menedžmentu, starptautisku attiecību kārtošanu un kuratora pienākumiem. tā kā ja viss labi veiksies tad to apavu veikals var sagaidīt manu atlūgumu un es ceru, ka tā būs.

jāsaņemās un beidzot jāiet sanest tos savus cv pa visādām vietiņām. fui, nu nepatīk man piedāvāties. bet neko darīt, gribi jaunu skaistu, labu darbu, tad tik uz priekšu.

burvīgs 5dienas vakars. ar dejām. mhmm, gribētos tā biežāk ;) un mierīga vakardiena. aizeju ciemos un aizeju gulēt :D

šodien uz īkšķili. gleznot, gleznot, gleznot. bet rīt jau atpakaļ un es ceru, ka ar to šis viss pasākums būs arī beidzies. bišķi jau apnīk visiem skaidrot, mākslas zinātniece, ne māksliniece ! nē nu patīk jau arī pamālēties, tas vienkārši ir labs un vērā ņemams attaisnojums, kapēc man īsti nesanāk, kā gribētos.

dažreiz vienkārši pietrūkst vairāk naudas.

fāk.

brīvības sajūta, bet reizē arī apziņa, ka nezinu ko lai dara. vasara priekš manis ir sākusies, skola beigusies, tikai nezinu ko, kā. gribu patīkamāku darbu, bet laikam jau vēl īstais laiks nav pienācis, jo kaut kā nav arī nevienas iespējas. jā protams ir projektu darbi, bet gribās kko patstāvīgu un reizē patīkamu, sirdij tuvu.

šodien brauksim uz siguldu, vienas dienas ekskursijā. tikai mēs divi vien. būs pikniks kkur tajos skaistajos mežos :)

man šausmīgi patīk pārmaiņas un tieši tās kā reiz tagad notiek.

prieciņš

tad jau redzēs kā būs :)

nedēļas nogale izdevusies. nu vispār visa nedēļa izdevusies par spīti tam ka sesija. ketija, mājas pasēdēšana ar vienkārši nāvējošu rezultātu, un vakar ballīte ar metālu :D aij nu metāls tak sūds, galvenais ir pārtijs. šodien jāsamācās un jāiet iepirkties ;)

esmu atkal ierauta notikumu virpulī. kad man likās, ka Tomika izstāde nenotiks un, ka nu viss, pavisam mierīga sesija un nekā interesanta, tad pēdējā brīdī tā atkal notiek. pie tam notiek tā, ka laika mazāk par mēnesi un visi tie cilvēki, kuri tomēr izdomāja bīdīt augšā ne vella neko nezin. mēs ar alīnu esam vienīgās, kuras pazīst mākslinieku personīgi un kurām vispār ir kkāda informācija par iecerēm. turklāt vēl nekas nav izdarīts, izņemot to, ka kataloga tekstu uzrakstīju jau labi pasen. vienvārdsakot, kā jau parasti visas svarīgās lietas kopā, lielā putrā un tas viss nozīmē negulētas naktis un pamatīgu stresiņu un zilus lokus zem acīm, kuri tāpat man nekad nenoiet.

nu vot. ir pavasaris. manas kursabiedrenes ir vācijā un es nevaru sagaidīt kad varēšu braukt ciemos. bet nu vispār, jā. gribu braukt prom, prom, prom, tad vasaras beigās atbraukt atpakaļ un atkal sākt domāt. tagad tāda tukša spriedelēšana īstenībā vispār nav vajadzīga.

foršs vienas dienas ceļojumiņš uz Roju atpakaļ ar pavisam foršiem cilvēkiem. :) patika. ļoti :)

visa tā ēšanas padarīšana ir ellīgi sarežģīta. nu rīt pa nakti nebūšu mājās, tātad jādomā par normālām vakariņām, brokastīm un pusdienām, kuras būs jāēd darbā. Un tas ir faking grūti. vieglāk taču paņemt čipšus, bulačkas un sazin ko ēdamu, nevis domāt kur lai vakariņās izrauj zupu, vai no rīta brokastīs putru. nu gan jau pieradīšu, bet rodas virkne sarežģījumu. nu par ko man tā. es vienmēr esmu sajūsminājusies par garšīgu, interesantu ēdienu, par to, ka varu ēst kad gribu un ko gribu, a tagad vsjo. nu bet tā jau laikam ir, tas par sodu, ka tik maz domāju par savu veselību, vēderiņam taču arī grūti. tpfu.

šodien uz Viļņu braucu. nu uz vienu dienu. studiju brauciens tas laikam saucās. vispār prieks, ka pēdējā laikā vairāk brīva laika. ir bišķīt sev un bišķīt draugiem, naudas mazāk, bet man liekas tas nekas.