olga

Man tikko atklājās saldētavā sasalusi ķiršu želeja, un šodien nokritu uz ielas dēļ ledus sniegā uz sava zilā ceļgala, padarot viņu vēl zilāku. Mati turpina būt netīri, bet vismaz pieks, ka vairs tā nesalst.

Manuprāt, ziemā cilvēks var būt tikai introverts, jo savādāk ir pārāk auksti.

Šodien atklājām jaunu humpalu netālu no mājām. Ļoti patīkami. Iegājām, un meitene pie kases paziņoja, ka ir sākusies laimīgā pusstunda - 30% atlaide visam izņemot bižutēriju. Vēl patīkamāk. Kādā no lietotajām somiņām atradu 5 eiro centus. It kā nekas daudz, bet tomēr patīkami. Sapirkāmies visādas brīnišķīgas lietas. Pavisam patīkami. Tagad man ir svārki, kuri stāv kā gribas (vairāk kā gribas pašiem svārkiem nevis man), un briljantu josta. Traška dabūja rozā maisiņu.

Māmiņa man paprasīja, kad esmu pirmoreiz iepazinusies ar perspektīvi. Es secināju, ka nezinu un man nepatīk rāmji.

Nesen piedalījos nelielā olu kaujā kādā pazemes autostāvvietā. Latvija pārspēja Ameriku ar precīzu metienu pretiniekam starp krūtīm.

biju zooveikalā. tur pārdeva suņu graužamlelli apakšveļā tērptas sievietes izskatā un ar kaķa galvu. vau.

Ar vairākām dāmām bijām apmetušās greznā villā nelatvijā. No rīta, kāpjot lejā pa kāpnēm, vēroju pārējo meiteņu vakardienas veikumu, kas bija piekārts pie sienas blakus aizkariem. Visām vienādi kvadrāta formas audekli un viens un tas pats skata punkts. Pati iepriekšējās dienas aktivitātēs nebiju piedalījusies, jo, kā nopratu, esmu bijusi piedzērusies un visu nogulējusi. Villas pārvaldnieks bija neapmierināts un pukojās, ka nenožuvušie eļļas darbi noķēpās sienas un vējā plīvojošos zilos aizkarus. Tikām izsauktas uz pārrunām viņa pārsmalcinātajā otrā stāva kabinetā, kas bija pilns ar uzvalkos tērptiem apsargiem un zeltu. Prom ejot un izvairoties no apsargu skatieniem, centāmies nozagt katra pa konfektei, kas bija saliktas mazos trauciņos (katrā ne vairāk par 4 konfektēm) uz maziem galdiņiem galerijā, kas veda uz kāpnēm.
Vēlāk, paņēmušas savas segas, devāmies ārā uz nelielu pļaviņu pie villas. Arī šodien bija ieradušās pozēt divas poļu māsas no kaimiņu mājas ar savu divstāvu gultu. Izklājāmies viņām apkārt uz savām segām un sākām. Inese teica, ka viņai ir kūka un vīns, bet tas vakaram, tagad dzersim ūdeni. Mēs visas piekritām un turpinājām.
Ap pusdienlaiku pildījām erudīcijas testu. Es rokās turēju kartīti ar ainavu, kurā vajadzēja atrast dreifējošu molu. Tā kā neviena no mums to nespēja izdarīt, iekāpām attēlā un attapāmies dubļos. Nevilcinādamās metos diskusijā ar kādu ārzemju mākslas profesoru. Viņš bija pārliecināts, ka mūsu sākotnējā versija ir patiesa un mols ir dubļi, kuros stāvam. Es, skatīdamās uz prožektoriem izgaismoto zemūdens orhideju plantāciju, nepiekritu un secināju, ka dreifējošais mols drīzāk ir uz koka konstrukcijām būvētais ceļš, kura vidū atrodas balts tualetes pods un kas negaidīti beidzas virs ūdenstilpnes. Mums atvēlētajam laikam strauji ritot uz beigām, to arī izvēlējos par savu galējo atbildi. Tā protams izrādījās pareiza, un mēs apmierināti rāpāmies ārā no dubļiem pa improvizētām vertikāli stiprinātām koka dēļu kāpnēm.
Pa to laiku, bija ieradies bebis, kuru, kā izrādās bijām nākuši sagaidīt. Apmainijāmies ar visu iespējamo un atstājām bebi uz kāpnēm gaidīt mammu. Pārējie barā devāmies uz izstādes atklāšanu, kas līdzinājās tai, kurā biju vakardien, tikai 1. stāva slēgtā vakara vietā rādīja melnbaltās filmas un smaržoja pēc karstvīna, bet 3. stāvā nebija brīnišķīgās Sandras, toties dalīja ar ābolu ievārījumu pildītus pīrādziņus.
Mājupceļā iegriezos kādā latviešu visādu lietu pārdotavā, jo vēlējos uzsākt sarunu par salātiem, lai vairāk iepazītos ar šejienes latviešu sabiedrību. Tomēr, neviļus izdzirdējusi pārdevēju sarunu par veciem pārtikas produktiem, nokaunējos un nekavējoties aizgāju.
Attapos uz milzīga krustojuma, kuru tikko biju šķērsojusi. Man garām pabrauc motociklists sātanists, ruporā izkliegdams lāstus. Viņš apstājas pie luksofora aiz sarkanās gaismas. No viņam priekšā stāvošā automobīļa izkāpj divi vīrieši (par kuru vīrišķību liecina viņu ārkārtīgi spalvotās krūtis) puķainās kleitās, ar mikrofoniem rokās un uzsāk sarunu ar motociklistu sātanistu par bērnības traumām un citām problēmām. Uz ielas esošie cilvēki stājas baros, lai vērotu notiekošo. Es patiesi nožēloju, ka manā telefonā nav kameras, un smejos.

Es nevaru mācīties. Man jācep kēkss.
Nekāda tam sakara ar pieglaimīgo sesku Aurēliju.

un es aizmirsu piezvanīt un pateikt čau.
tas noteikti tāpēc, ka vakarrīt sasala mati un šorīt sāpēja galva.

ir tas, ka izskatās, ka šorīt mājās esmu pārradusies kaila, jo drēbes nekur nemana. Un šo visu vēl dīvaināku padara fakts, ka tikko savā somā atradu šalli. Manuprāt, tā ir tieši tā pati šalle, kura skaitījās pazudusi jau aptuveni divas nedēļas. Bet pilnīgi iespējams, ka tā ir kāda cita šalle, tikai ļoti līdzīga iepriekšējai. Un šo esmu nozagusi kādam kaut kur vakar vai drīzāk šorīt agri no rīta pirms brīnišķīgā špagata pie nacionālā trolejbusa.

Jaunais gads nav jaunais gads bez kārtīga gāziena, bet, ja tā labi padomā, pagājušajā gadā laikam nebija.
Priecē mani nedaudz uztūkusi lūpa.

Šodien neviļus aizskāru savus matus un atradu tajos sprādzīti. (bet es nelietoju sprādzītes)

manuprāt, 3. trolejbusā spokojas saguris Veiss.

jo vakardien vakarā, neviļus sadzērusies Ritas ārkārtīgi sildošo karstvīnu, uz Lāplēša ielas redzēju ķīnieti ar melnu muti.

man sāp galva un gulēt traucē kaķa krākšana. bebis ir dušā ar spaini galvā. un mēs abas dzeram mocartu un ibumetīnu. jo vakardien melnais šņabis garšoja labi kopā ar kolu. un šodien mēs diskotēku turpināsim ar ojāra kodienu.
rīt būs priecīgi zirņi ar ziemassvētkiem un speķi.