olga

Šodien saguru no svaiga gaisa. Biju atvērusi logu.

Vārtos pa gultu ar pustukšu konfekšu kasti. Vienai kājai pēc vakardienas visnotaļ sportiskajām aktivitātēm ar kruķiem uz ledus un lēkāšanu pa kāpnēm smeldz muskuļi, otrā - sametušies visādi dīvaini asins izplūdumi.
Bet vispār 8 Martu pasākums izvērtās brīnumjauks. Un pašai laikam arī prieks, kā piestāvēju krāšņā kleitā, ar kruķiem pie darbiem ar dibenu gan gaisā, gan negaisā un nopietnību sejā vien Līvai par prieku. Satiku, kādu pavecāku kundzi, kas veda sarunu par atšķirigajām vīriešu un sieviešu smadzeņu (smaciņām), un ar sajūsmu klausījos jaunu meiteņu diskusijās par asins peļķē peldošu, nogrieztu silikona krūti.
Jāpiemetina vien, ka vēl ļoti patika sēdēt pret visiem ar muguru un izbaudīt apkalpošanas priekus.
Neatmiņas sadaļa:
Kosmētika ir aizmirsta, bliljanti - aizmirsti, kur ir ziedi, zin tikai Inauze.
Māmiņa vakardien viesībās aizmirsa somu. Kārlis aizmirsa kā nokļuva mājās.
p.s. Paldies Ritai par sirsnīgo kolas pudelīti. Garšoja no rīta puse man un puse māmiņai.

-Vai kolu dzersi?
-Es nevaru iedzert pēc vakardienas...
-Vai apelsīnu gribi?
-Es nevaru ieēst pēc vakardienas...
-Kāpēc sēdi segā ietinies?
-Esmu šausmīgi nosalis pēc vakardienas...
-Bet kas vakar notika?
-Neatceros!

Ārā spoži spīd saule acīs iekšā.
Kā lai dabū kājā zābaku?

Bērniem patīk skatīties multenes. Bērni skatās multenes. Tomēr dažas bērnu multenes ir briesmīgas, un bērniem paliek bail no lieliem, trakiem mērkaķiem ar asinīm notraipītiem ilkņiem. Tad ir jāskatās citas multenes. Olga kopā ar 4 gadus veco Emīlu skatās multenes par mašīnām, mazā māsa, pieķērusies pie Olgas veselās kājas īkšķa, lēnām iemēģina diskopaklāju.
Multenes ir aizraujošas, un, kamēr Olga ar Emīlu turpina sekot automobiļu kaislībām, mazā māsa revidējas pa visām atvilktnēm un braukā ar slotām, apskata vaitspirta pudeles un mēģina ko noderīgu atrast arī Traškas tualetē. To visu pārtrauc Emīls aiz kapuces izvelkot māsu istabas vidū. Olga noplāta kruķus un gandrīz noveļas no krēsla. Visi vārtamies pa paklāju.
Un tad Emīls Olgai prasa kaut ko par piparkūkām. Un Olga pēkšņi atminas, ka aiz stiklotām durvīm blakus rumam guļ Olgas ceptā un Pupelīnai tā arī uz ziemassvētkiem neuzdāvinātā puppiparkūka. Emīls pārlauž to uz pusēm, apgrauž 2 skaisti apaļas ripas un tad vienu pasniedz māsai.
Emīls uzzīmēja 2 zaķus, 1 sauli un puiku, kas izrādās bija pirmais viņa uzzīmētais cilvēks. Bijām visi ļoti lepni. No pagultes parādījās Traškas galva.

Sēdējām ar māmiņu un runājām atkal par traumām gan vispārināti, gan par manām konkrētajām (kāju). Centāmies rast tām izskaidrojumu. Māmiņa teica, ka tās noteikti varētu izraisīt neapzināta vēlme piesaistīt apkārtējo cilvēku uzmanību, tomēr tas laikam nebūšot mans gadījums. Pie manām traumām viennozīmīgi vainojamas manas proporcionāli resnās potītes un mazās pēdas (kas ne pārāk veicina stabilitāti).

Skatos te uz savu sastiepto un aizpampušo potīti un ziežos ar dolobene gelu, un man paliek sliki no krāsu salikuma traumētajā apgabalā. Zili, zaļi, dzetteni sarkanie - kopā sanāk kaka (pē).

Graciozi aizvadīts mākslas akadēmijas karnevāls ar asarām svešā klēpī, kārtējo reizi sapistu kāju un brīnišķīgu finālu ātrās palīdzības mašīnā.
Un šodien dzirdu, ka Ingu ar rokām aiz muguras ārā esot izraidījuši apsargi.
Es lepojos ar sevi un saviem kursa biedriem.

Mana pēcpuse iespiesta starp vēl vismaz divām pilnīgi svešām. Nepatīkami. Un trešā gandrīz (neskaitās) sejā.

Aiz loga sniegā stāv divi jaunieši un reibst. Ir sadevušies rokās un nevar atlaisties, jo tad krīt. Muguras jau baltas.

bet vakara beigu secinājums tomēr ir tāds, ka būt par skolotāju ir diezgan patīkami, jo atvērt kādam acis un iemācīt kaut ko jaunu ir nereāls kaifs.

Traška pagalam iejukusi briljantu un parūku jūklī izliekas par manu rītdienas cepuri.

Turpinu smakt savos puņķos. Šodien pāršņaucos līdz asinīm un noguldinājos uz modeles dīvāna ar skatu pusizdegušās lampās. Inga teica,ka izskatos pēc līķa. Aizdomājos par milzu nāvīgajām lāstekām virs durvīm.

Braucu šodien trolejbusā uz akadēmiju un pavisam miermīlīgi zīmēju savā zīmējumkladē visādas cacas ar galvām un bez. Vienā no pieturām, nez kurā un kaut kur pa vidu, iekāpa un man blakus krēslā iesēdās pavecāks vīrietis, kā nopratu pēc smakas, un skaļā balsī man kaut ko teica par abstrakto mākslu. Es viņam uzmetu pārmetumiem piepildītu skatienu un, ieraugot to, ka vīrieša mutē ir tikai +/- divi zobi, kļuvu neizsakāmi pārskāba un šokpilna. Arī vīrietis nedaudz ieskāba un tad prasīja man: "Do you speak english?" Es neatbildēju un turpināju zīmēt cacu bez galvas un dažus briljantus. Vīrietis noskurinājās, pārvācās vienu sēdvietu tālāk no manis un uzsāka sarunu ar diviem ārzemju studentiem par dievu.

Šodien ar Trašku un siltu citronūdeni neplānojam iet uz veikalu, bet cītīgi nododamies briljantiem un cacīgām kaujām. Pimais kucēns jau ir noslīcināts vai, drīzāk gan, brutāli nomazgāts. Otrais - atklājis (kaut kādu) jautājumu maratonu. Viennozīmigi vairāk uzvarēt būtu pelnījusi caca Nr. 2 - viņai ir gan briljanti, gan silikons, gan nebeidzams mīļums. Tomēr realitāte ir tāda, ka jau trešajā kaujā Princesīte ar savu kroni ir paguvusi viņai (cacai Nr. 2) nošķelt vienu no silikona krūtīm un ir gatava savu uzvaras gājienu turpināt atdalot pretinieces galvu no ķermeņa ar saviem nāvīgi pārdekorētajiem nagiem. Noslēgumā būs neliels zelta lietutiņš.

iespējams arī, ka nespēju izvēlēties pareizos sabiedriskā transporta līdzekļus. bet tomēr, iekāpu šodien autobusā, kas aptuveni stundu nespēja uzbraukt uz vanšu tilta. es izlikos, ka mani tas nesatrauc un kavēju visu, ko vien var nokavēt. un tagad, mājās braucot, izvēlējos trolejbusu, kuram iesala durvis. skatījos ārā pa logu un mani priecēja apziņa, ka uz ielas krīt arī citi cilvēki (kas izrādās ir cienījama paskata dāmas) ne tikai es.

es šovakar ļoti mulstu, jo nevar saprast, par cik labu man jāuztaisās, lai dabūtu to, ko gribās, un vai nebūs tad par daudz melots.
un nevar saprast kārtējo reizi neko no powerpointa prezentācijām (gandrīz kā sen, sen atpakaļ skolā, tik nav pie rokas klasesbiedrenes mazā māsa - powerpointa jaki taki (sa)pratēja un izcila palīdzētāja).