04:35 am
Cīrulis nekad neesmu bijis, taču gulēt gājis ap pieciem rītā un cēlies ap diviem dienā neesmu kopš vidusskolas, kad vienā naktī vajadzēja cauri izraut "Parīzes Dievmātes katderāli" vai "Meistaru un Margaritu". Tā nu ir četri naktī, es sēžu pie kancelejas precēm un spīdīgiem konfekšu papīriem nokrauta galda, jo divas pēdējās nedēļas pārtieku tikai no saldumiem un tas nekas, ka man no tāda šokolādes patēriņa pa visu ķermeni sametušās pumpas, es turpinu ēst un ēst, un izlikties, ka tas nekas, ka niez visas malas, it kā man būtu vējbakas, bet tas jau ir stāsts par to, kāds es patiesībā esmu bērns, tāpēc to šoreiz necilāsim, tātad, kur es paliku, ak jā, sēžu pie sava nokrāmētā galda un šuju kopā mācību materiālus nākamajam eksāmenam, it kā tie būtu svarīgi dokumenti. Ar tādu svarīgu sejas izteiksmi šuju. It kā tas, ko es daru, būtu svarīgi. It kā kaut kas no tā, ko daru, būtu svarīgi.Kopš uzsnidzis sniegs, ēnas uz istabu sienām kļuvušas mīkstas un siltas, tādas kā laternu dzeltītais sniegs aiz loga. Sniegs atstaro gaismu, bet varbūt es maldos, fizikā īpaši neveicās, biju aizņemta, gatavojoties sesijas eksāmenam par Pliekšānu, un žēl, ka tā, - meklēt tik vienkāršu un tomēr man izplūdušu informāciju, kā, sacīsim, vējš rodas, nesanāk rūmes darāmo darbu sarakstā, galīgi nesanāk, nu. Gaisa masas kustas, atmosfēras spiediens, viss tāds, es saprotu, bet kas tālāk, kāpēc tā ziemelis pūš, ka, atraujot rokas no zemes, krūškurvī sāk kāds izmisis gaudot kā vilks uz mēnesi, un tālu prom aizlido sirds, atstājot mirdzošas sudraba sliedes acīs aiz sevis, nezinu. Nav laika, nav vaļas, nav rūmes - jābaro vilks.
