Kāds gudrais gāja pa sniegotu lauku un satika raudošu sievieti.

- Kāpēc tu raudi? - tas vaicāja.

- Tāpēc, ka atceros savu pagātni. Atceros jaunību, skaistumu, ko redzēju spogulī, vīriešus, kurus mīlēju. Dodams man atmiņu, Dievs bija nežēlīgs. Viņš zināja, ka es atcerēšos savas dzīves pavasari un raudāšu.

Gudrais ilgi raudzījās sniegotajā laukā, cieši piekalis skatienu kādam punktam. Tad sieviete pārstāja raudāt un jautāja:

- Ko tu tur redzi?

- Rožu dārzu, - gudrais atbildēja. - Dievs bija devīgs pret mani, piešķirdams man atmiņu. Viņš zināja, ka ziemā es vienmēr varēšu atcerēties pavasari un smaidīt.

Atcerieties, ko labu un šodien smaidiet!!!