Dažreiz paliek tā.. pavisam, pavisam dīvaini.
Tu zini, ka no rīta izlīdi no segasapakšas savādāks, jaunāks, nezinošāks. Un zini, ka pabeigsi runāt, iesi gulēt un aizmigsi pilnīgi savādāks.

Itkā pārmaiņas notika jau agrāk. Taču šodien šī apziņa pienāca, tāpēc, ka šodien sanāca tik daudz par to runāt. Sanāca to stāstīt diviem cilvēkiem, kuriem abiem to stāstīt, šodien, ir nedaudz ironiski. Un tomēr, tieši tāpēc, tā apziņa pienāca šodien. Nācās formulēt, nācās izdomāt jaunas lietas un nācās pašai paskatīties acīs tam, ka esmu mainījusies. Pietam, mainījusies tā, par 170` grādiem.

Šķiet, ka es esmu pārkāpusi vēl vienam psiholoģiskajam vecumam, kuram nav saistības ar gadiem. Vēl arvien pusaudzis, vēl arvien piecpadsmit, vēl ar vien muļķe un pieļauju kļūdas. Bet savādāka.

Vairāk nešķiet svarīgas tikšanās, kuras šķita svarīgas vēl vakardien, ir apdzisis daudz naida, šķiet nesvarīgas daudzas kļūdas, kuras ir izdarījuši citi un kuras esmu izdarījusi un darīšu es, ir radušās daudzas jaunas attiecības un es zinu, ka šajā laikā es domāšu daudz un cilvēki, ar kuriem kopā es nespēju padomāt, paliks kaut kur aizmugurē. Un visa pasaule būs neiedomājama.
Tāpat kā mana dzīve pēdējā laikā.
Es nezinu, un nekad nezināju, kāda būs rītdiena.

Un es esmu laimīga.

Es tagad iešu sakārtot istabu un gulēt.

Nedaudz pārsteigta sapratu, ka pati pārveidoju savu klabi ar sarkaniem akcentiem.
Varbūt es tiešām mainos līdz pašiem pamatiem.
Savādi.

-Vai tiešām tu cerēji, ka pēc visiem šiem niknajiem pārstāstiem, tu spēsi palikt objektīva, neatkarīga no stāstītāja niknuma un saules aukstuma? viņa klusi jautāja, niknajam vējam raustot viņas matus, kaijām sasaucoties un bangām nikni šaustot klinti zem kājām. Viņas lūpās parādījās kluss smaids. Acīs sev pretī viņa pamanīja asaru ēnas. To nespēja pat Zālamans. Viņa klusi nopūtās. Solis uz priekšu. To nespētu neviens
Solis uz priekšu un viņas rokas apvijās ap siltajiem, kailajiem pleciem. To nespēju arī es, Mās. Čuksts bija tik nedzirdams, ka viņa nebija droša, vai tās nebija tikai domas.

Izrādās, ka pietiek būt slimam, lai gribētos darīt visu.
Jau labu laiciņu jūtos slikti, visu laiku bija problēmas ar tempretūru un no rītiem slikti bija tik bieži, ka es pat īsti nezinu, ko domā mana mamma. Visu laiku nebiju spējīga aizmigt un īsti neko nespēju apēst, un no tā visa radās problēmas ar sirdi un asinspiedieniem.
Lai nu kā, šodien es beidzot aizmigu. Un nogulēju savam bezmiegam neraksturīgi ilgi. 14 stundas, man šķiet. Tas būtu bijis patīkami, ja es tagad nejustos vēl vairāk nogurusi. Bet man liekās ka drīz viss būs labi.

Žēl tikai, ka ar manu gulēšanu tikšanās aizgāja secen. Bez brīdinājuma. Kā mani tas kaitina.