Dažreiz paliek tā.. pavisam, pavisam dīvaini.
Tu zini, ka no rīta izlīdi no segasapakšas savādāks, jaunāks, nezinošāks. Un zini, ka pabeigsi runāt, iesi gulēt un aizmigsi pilnīgi savādāks.

Itkā pārmaiņas notika jau agrāk. Taču šodien šī apziņa pienāca, tāpēc, ka šodien sanāca tik daudz par to runāt. Sanāca to stāstīt diviem cilvēkiem, kuriem abiem to stāstīt, šodien, ir nedaudz ironiski. Un tomēr, tieši tāpēc, tā apziņa pienāca šodien. Nācās formulēt, nācās izdomāt jaunas lietas un nācās pašai paskatīties acīs tam, ka esmu mainījusies. Pietam, mainījusies tā, par 170` grādiem.

Šķiet, ka es esmu pārkāpusi vēl vienam psiholoģiskajam vecumam, kuram nav saistības ar gadiem. Vēl arvien pusaudzis, vēl arvien piecpadsmit, vēl ar vien muļķe un pieļauju kļūdas. Bet savādāka.

Vairāk nešķiet svarīgas tikšanās, kuras šķita svarīgas vēl vakardien, ir apdzisis daudz naida, šķiet nesvarīgas daudzas kļūdas, kuras ir izdarījuši citi un kuras esmu izdarījusi un darīšu es, ir radušās daudzas jaunas attiecības un es zinu, ka šajā laikā es domāšu daudz un cilvēki, ar kuriem kopā es nespēju padomāt, paliks kaut kur aizmugurē. Un visa pasaule būs neiedomājama.
Tāpat kā mana dzīve pēdējā laikā.
Es nezinu, un nekad nezināju, kāda būs rītdiena.

Un es esmu laimīga.

Es tagad iešu sakārtot istabu un gulēt.