Izrādās, ka pietiek būt slimam, lai gribētos darīt visu.
Jau labu laiciņu jūtos slikti, visu laiku bija problēmas ar tempretūru un no rītiem slikti bija tik bieži, ka es pat īsti nezinu, ko domā mana mamma. Visu laiku nebiju spējīga aizmigt un īsti neko nespēju apēst, un no tā visa radās problēmas ar sirdi un asinspiedieniem.
Lai nu kā, šodien es beidzot aizmigu. Un nogulēju savam bezmiegam neraksturīgi ilgi. 14 stundas, man šķiet. Tas būtu bijis patīkami, ja es tagad nejustos vēl vairāk nogurusi. Bet man liekās ka drīz viss būs labi.

Žēl tikai, ka ar manu gulēšanu tikšanās aizgāja secen. Bez brīdinājuma. Kā mani tas kaitina.