jā - neārstējami...
ienāca prātā A.Bela vārdi - "Esmu pats savs vergs, esmu pats savs īpašnieks. Esmu pats savs tiesnesis, pats savs bende. Es varu glābties vārdu spēlēs, pats savs cirvis, savs bluķis, bet es nevaru būt pats bez sabiedrības".

A.Bels ir spēcīgu vārdu teicējs. Un pēdējie vārdi ir patiesi. Mēs dzīvojam citiem un sabiedrība ie tā, kura mūs izveido tādus, kādi esam.

par sevi varu teikt,ka man nav atkarība no cilvēkiem.es ļoti labprāt (esmu to iemācījusies gadu gaitā) pavadu laiku viena,nepaļaujos uz citiem. mēģinu visu darīt pati.nezinu...nezinu kā pat ir labāk.
draugi-tā ir liela bagātība.ļoti iespējams,ka esmu palaidusi garām un akli gājusi uz priekšu,neredzēdama īstos cilvēkus.bet nezaudēju cerību,ka varbūt tie īstie draugi vēl tikai priekšā.

Dažreiz pabūt vienai ir nepieciešams. Lai domas savestu kārtībā, lai savāktos nākošajam lēcienam.
Draugi ir tas, kāpēc man lieks, vēl neesmu sajukusi prātā :) Un viņi ir tik dažādi, tik īpaši katrs un visi kopā. Velti esmu mēģinājusi atrast kādu kopsaucēju, kādu maģiju, kas būtu mūsu lieta, tā kas savedusi kopā un padarījusi tuvus.
Un īstie draugi nepazūd. Viņi vienkārši ir, arī tad, kad pati esi noklīdusi nedaudz :)

absolūti neārstējami...

Varbūt arī nevajag...