Obser Ver - November 22nd, 2011

1986. gadā pierīgas mazpilsētas vidussskolā nekas pārāk daudz vēl neliecināja par Lielajām Pārmaiņām. Tāpēc arī jaunais censonis, tiklīdz nosita četrpadsmit, pieteicās kļūt par komjaunieti, proti, vissavienības ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības biedru. Patiesībā, pieteikšanās bija ar mazliet gadījuma raksturu, jo pilnīgi drošs par to, ka tur stāties tiešām vajag, bija tikai inteliģentais klasesbiedrs, un, tā kā viņam to negribējās darīt vienam, tad kompānijas pēc piekrita arī jaunais censonis. Inteliģentajam klasesbieram to bija iestāstījis viņa tēvs, augstskolas mācībspēks, apgalvojot, ka "bez tā nekur nevarēs izsisties". Jaunajam censonim nekādu plānu "izsisties" nebija, kā arī nebija īsta priekšstata, ko tas patiesībā nozīmē. Bet, ja inteliģents saka, ka noderēs, tad lai iet.

Par komjaunieti bija jāmācās. Statūti un droši vien vēl kaut kāds Svarīgs Materiāls, jo uzņemšana notika ar tādu kā eksāmenu, gan skolas līmenī, gan rajonā, kur arī izsniedza apliecību un attiecīgo bižutērijas izstrādājumu. Eksāmenā bija jāzin visādi svarīgi fakti, lai spētu atbildēt uz jautājumiem tipa, "Cik komjauniešu piedalījās ziemas pils ieņemšanā?", "Kā sauc tāda un tāda līmeņa sekretāru?".

Skolas eksāmens bija grūtāks, rajonā tur pavisam formāli, iesauca iekšā visus skolas kandidātus barā un pēc kārtas pa jautājumam:
"Kā sauc Rīgas rajona komjaunatnes komitejas pirmo sekretāru?"
"Ivars Priedītis", lepni un ar atvieglojumu, ka jautājums ir viegls, noskaldīja jaunais censonis.

Tad rajona funkcionāri visam bariņam metās piespraust nozīmītes. Jaunajam censonim trāpījās kāda neveikla būtne, kas nomocījās ar vienu nozīmīti, kamēr citi piesprauda pa 2-3. Skaidrs tak, ka arī bižutērijas rūpniecība tolaik ražoja totālu brāķi, kuru normāli piespraust žaketes atlokam nebija iespējams, vajadzīgas bija īpašas iemaņas.