Obser Ver - Post a comment

Paskatījos olimpisko maratonu, ļoti patika, ja. Vakar, turpretī, rādīja kaut kādu tur soļošanu, es atvainojos, un nesaprotu, kur gan ellē tāds sporta veids radies. "Keep stright knee of supporting leg!", teica komentators. Tas tā kā skriešana ar taisnām kājām. Acīmredzot, ļoti neērta skriešana, jo uz priekšu iet krietni lēnāk nekā tad, kad skrien saliecot kājas kā vien skrējējs vēlas. Pie tam, vizuālais atgādina kaut ko no paraolimpiādes. Laiku pa laikam skrējējām pretī izleca kaut kādi onkuļi un rādīja dzeltenās kartiņas, gadījumos, kad kājas nav bijušas pietiekoši taisnas. Cerams, šis būs vieglatlētikas zaļojošā koka nokaltušais atzars, kuru drīz nozāģēs.

Jā, un tas bija sieviešu soļošanas gājiens piezīmēšu, un man vieglatlētika allaž ļoti skatāma likusies, sevišķi sieviešu disciplīnas. Visa veida lēcējas (augstumā, tālumā, ar kārti un trīs soļos) ļoti patīk skatīties, arī septiņcīņnieces. Jauna tendence (vai vecums acis aizmālē) rādās, ka arī šķēpmetējas bija ok un vairums vesera metēju bija ar miesas būvi, kas atgādina pavisam normālu. Pāris izņēmumu bija lodes grūšanā. Sprinteres, šķiet, vairs nav tik pārkačātas kā kādreiz un gargabalnieces nav pamatskolnieču tipa kaulu kambari. Bet sieviešu svarcelšana, visādas cīņas (bokss, omg), ir emancipācijas šaušalīgākais sasniegums. Jā, un ievēroju, ka vieglatlētikas pārraižu operatoriem ir kaut kāda cenzūra iemācīta, piemēram, zemos startus no mugurpuses nerāda principā, un tuvplānos no aizmugures kadrs parasti beidzas tieši ap jostasvietu.