|
30. Sep 2016|13:54 |
Tu esi malacis par šādu attieksmi! Es ļoti ceru, ka man tomēr kādreiz arī būs bērniņš un to, ko es esmu sapratusi no savas bērnības, ka labākais, ko vecāki varēja palīdzēt man mācību procesā, bija - likt mani svētā mierā un ļaut pašai tikt galā ar savām mācībām. Tā es bērnībā reiz neizpildīju mājas darbu otrajā klasē - dabūju vieninieku. Sajūta tik ļoti nepatika, ka es uz visu mūžu guvu mācību, ka savus uzdevumus labāk ir pildīt.
Savukārt tur, kur mamma visu darīja manā vietā (gatavoja ēst, piemēram), es tās prasmes apguvu tikai augstskolas laikā un tāpēc jutos visai apdalīta.
Salīdzinoši ar savu vecāko brāli, kurš septiņu gadu vecumā izslauca govi un piesaktīja mūs ar jaunāko brāli, es esmu visai neadvancēta, bet ar tādu izlaišanu mēs paši tikai padarām bērnus mīkstčaulīgākus un nevarīgākus.
Dzīvē viņiem taču nebūs cilvēka, kas viņu vietā pildīs mājasdarbus. Labāk lai viņi mācības un negatīvās savas neizdarības sekas apgūst skolas laikā, nevis vēlāk - dzīvē, kad tas jau būs krietni vien sāpīgāk. |
|