|
11. Nov 2011|16:38 |
Ja konkrēti par mani, tad pa vietējo TV tiek nepārtraukti patērēti seriāli, kuros raud nevis cēli un daiļi šņukstot, bet neestētiski aurojot, kā arī šovi ar ausīs griezošu šaušalīgu aurošanu (es esmu ne vien veca īgņa, bet latviešu pelēkā veca īgņa, kuru troksnis, vēl jo vairāk spiedzīgs troksnis padara vēl jo īgnāku). Manu vīru savukārt uzjautrina latviešu TV lēnīgie un murmuļojošie šovi (viņš drusku redzēja kaut kādu dejo vai dziedi ar zvaigzni), viņš brīnās, kā tādi vispār spēj noturēt skatītāju uzmanību un neliek viņiem uzreiz aizmigt. Ne par kādām ziņām un politiskajām aktualitātēm te neviens neinteresējas, turklāt tās tiek tiek atspoguļotas..teiksim, man ir iebildumi pret šejienes žurnālistikas standartiem un ētiku, bet no eksotikas viedokļa ir okej. Savukārt es visu apzinīgo mūžu sekojusi līdzi sociālpolitiskajām aktivitātēm, daļu no apzinīgā mūža arī pati tās darba pienākumu ietvaros atspoguļojusi. Ir lietas, ko nevar nodzert.
Silts te ir (saules nav, bet priekš kam latvietim sauli), laiks man te, ak šausmas, arī ir, pat zupu es nevāru - ne ātri, ne lēni, taču manikīru un pedikīru man mandeļacainas verdzenes gan visu laiku netaisa (jo tad man nebūtu brīvas rokas un es nevarētu cibā citus pamācīt dzīvot), ar pāva spalvu vēdekļiem mandeļacaini ērzeļi arī neapvēdina. "Darbs" man ir visu nomoda laiku, katru dienu, atskaitot brīžus, kad apdaru mājas darbus vai sevis apkopšanas darbus. Nav gluži darbs pie frēzes gan, tāpēc man ir gan laiks, gan iespējas mācīt latvju purvu bridējus, kādā valodā viņiem būs runāt un kā viņiem būs dzīvot. Nepārtraukti un visu laiku. |
|