tāpēc, ka ir daži autori, kas sagādā to "demmit, kāds kaifs" sajūtu, nu līdzīgi kā labu mūziku klausoties
un pavisam nedaudzi autori iedod arī vispārcilvēcisku "tā gan jā/sasodīts, ku dziļi pateica!" sajūtu (Vislava Šimborska, piemēram)

a pārējo visu lasu cerībā, ka atradīšu kautko no pirmajiem un otrajiem, un ergo ne pārāk bieži lasu