par stimuliem un mierinājumu. |
[31. Jul 2009|00:07] |
|
|
|
Comments: |
Diez vai tie 'jūsu laiki' ir stipri senāki par 'mūsu laikiem' :P
Man jau arī tā likās, bet šito lasot kaut kā tāda sajūta pārņēma. Tiesa, te vēl jāņem vērā arī lokācija un vietējās parašas. Moška lielpilsētas spindzeles arī 'mūsu laikos' ko tādu atļāvās bez riska dabūt fingāli zem acs.
Nu, vispār jau mūsu pagasta skolā diez kādas lielpilsētas spindzeles nemācījās. :p Mums vnk puikas bija audzināti "meitenēm sist nedrīkst". Tas Kurzemes pusē, čangladešā gan aš smalkais tonis skaitoties ne tikai 'mūsu laikos', bet vēl joprojām savu dāgo ieklapēt - bjot, značit ļubit - Krievija tuviu un mentalitāte cita...
Nu zin, ja ar ģipsētu roku sit, tad smalko toni pie malas- pašsaglabāšanās instinkts ir spēcīgāks par vairošanās instinktu...
Tā sišana tak bija koķeta, par kaitināšanu, da ne jau brutāli gāju klāt un situ nost. Un enīvej - neatceros nevienu gadījumu, kad mūsu skolā kads puika būtu sitis skuķim. Da vienalga kādā sakarā.
Oi nē! Mums bija dzimumu vienlīdzība līdz kādai 4.- 5. klasei. Vēlāk- grūti teikt vai džeki kļuva uzmanīgāki, jo nejauši varēja pārāk ļauni sanākt vai meičas vairs neriskēja, jo apzinājās, ka jamie vairs nav nekādi sīkie. Bet tad- jā. Tad uzkaušanos nomainīja spaidīšanās garderobē. Kopīga pīpēšana gan mums nebija- kad viņas sāka, tad mēs jau bijām atmetuši. | |