par stimuliem un mierinājumu. |
[31. Jul 2009|00:07] |
|
|
|
Comments: |
Nu, vispār jau mūsu pagasta skolā diez kādas lielpilsētas spindzeles nemācījās. :p Mums vnk puikas bija audzināti "meitenēm sist nedrīkst". Tas Kurzemes pusē, čangladešā gan aš smalkais tonis skaitoties ne tikai 'mūsu laikos', bet vēl joprojām savu dāgo ieklapēt - bjot, značit ļubit - Krievija tuviu un mentalitāte cita...
Nu zin, ja ar ģipsētu roku sit, tad smalko toni pie malas- pašsaglabāšanās instinkts ir spēcīgāks par vairošanās instinktu...
Tā sišana tak bija koķeta, par kaitināšanu, da ne jau brutāli gāju klāt un situ nost. Un enīvej - neatceros nevienu gadījumu, kad mūsu skolā kads puika būtu sitis skuķim. Da vienalga kādā sakarā.
Oi nē! Mums bija dzimumu vienlīdzība līdz kādai 4.- 5. klasei. Vēlāk- grūti teikt vai džeki kļuva uzmanīgāki, jo nejauši varēja pārāk ļauni sanākt vai meičas vairs neriskēja, jo apzinājās, ka jamie vairs nav nekādi sīkie. Bet tad- jā. Tad uzkaušanos nomainīja spaidīšanās garderobē. Kopīga pīpēšana gan mums nebija- kad viņas sāka, tad mēs jau bijām atmetuši. | |