| Gadās |
[Nov. 17th, 2011|05:52 pm] |
| [ | Sajūtas |
| |  nauseated | ] |
| [ | Skaņas |
| | Blue Foundation - Eyes on Fire | ] |
Tieši šodien ielu indīgi dzeltenās gaismas kož līdz kaulam.
Iznākot no lekcijas, kas pārsātināta ar 70.to gadu Holivudas filmu gūzmu, trīcu un klabinu zobus. Esmu kā izkaltusi, graboša zirga āda. Austiņās Saeglopur. Strauji nospiedu pauzi. Ja vēl būtu bijis pats sākums, tad vēl kaut kā ritmā, iekšēji, bet tagad sirds salecas un mūzika pēkšņi kļuvusi par smagu, par spēcīgu.
Hipiji un mietpilsoņi, vērtību zudums un naktspodiņi smadzeņu vietā, ekspresionisms, eksistenciālisms un paslepus šķirstītais Remarks. Viss ir nogulsnējies, puvis un pēkšņi izdomājis kāpt atpakaļ. Tieši šodien. Mākslā. Glezna pēc gleznas. Groteska un kārtējā revolūcija. Pie Franca Marka gribas sakrāto izvemt uz pierakstiem. Varētu raudāt, bet nav spēka. Pasaule apmiglojas un atkal izžūst. Trīc rokas. Žēl, ka neprotu smēķēt.
Maskačka pievakarē vienmēr ir neparasti dzīva. Cilvēks pēc cilvēka. Katrs pretīmnācējs kļūst par dzīves mirkļa epicentru, bet tiklīdz solis garām, mēs viens otram nekad neesam eksistējuši.
Trūkst gaisa. Trūkst telpas. Kaut kas iestrēdzis. Atgriežos savā nožogojumā. Pat ģimenes vārds un numurs pie durvīm vai pasta kastītes, kā zoodārzā.
Ja būtu vairāk talanta, vairāk drosmes, vairāk vājprāta - varētu kļūt par mākslinieku. Esmu gļēva. Baidos no mainīgām vērtībām, bet grasos cīnīties par to, kas nekad nav bijis mans. Tieši šodien bezjēdzība skraida pa mugurkaulu, rībina durvis, atslēdz siltumu, liek skatīties uz caurspīdīgu pogu ielas vidū. Skaitīt domas. Skaitīt ķermeņus. Vienlīdzīga vienaldzība.
Ja vien manī būtu mazāk cilvēka. |
|
|
